Gadiem ilgi pētījumi, arvien jaunas iespējamās stadiona atrašanās vietas un solījumi, taču konkrēta rezultāta joprojām nav. Raidījumā “Vakara sporta stunda” futbola infrastruktūras speciālists Guntars Indriksons kritizē Latvijas Nacionālā stadiona ieceres virzību, apšauba izpētei tērētās naudas lietderību un piedāvā savu redzējumu par stadiona atrašanās vietu un finansēšanu.
Skaļi paziņojumi, kas atkal un atkal rada veltas cerības
Lucavsala, “Skonto” stadions, tagad arī Skanste – apspriestās stadiona atrašanās vietas mainās, bet Indriksonu īpaši satrauc tas, kā kārtējie paziņojumi ietekmē futbola sabiedrību.
“Skumji ir tas, kad ir tie skaļie paziņojumi, un tad futbola cilvēkiem, kuriem futbola stadions patiešām rūp, […] rodas cerības un gaidas, kuras atkal – paiet gads, un tās pēkšņi pazūd,” viņš norāda.
Indriksons kritizē arī izdevumus par stadiona atrašanās vietu izpēti. Latvijas Futbola federācija tai iztērējusi vairāk nekā 300 tūkstošus eiro, taču konkrēta risinājuma joprojām nav. Viņaprāt, Lucavsala nav piemērotākā vieta, savukārt “Skonto” stadiona teritorijā būvniecību sarežģītu esošās infrastruktūras nojaukšana un vēsturiskā centra aizsardzības prasības.
“Par viņiem ņirgājas lielā mērā,” Indriksons skarbi raksturo attieksmi pret futbola sabiedrību stadiona plānošanas procesā.
Kāpēc Torņakalnam netiek pievērsta uzmanība?
Indriksons jau ilgstoši aizstāv ideju par stadiona būvniecību Torņakalnā, pie dzelzceļa stacijas. Viņaprāt, šīs vietas priekšrocības nav pienācīgi izvērtētas.
“Es esmu runājis ar vairākiem gan domes pārstāvjiem, gan arī nozares speciālistiem, arhitektiem. Un īpaši jau domes pārstāvji – man neviens nav spējis paskaidrot, kāpēc tā vieta neder.”
Viens no galvenajiem argumentiem ir transporta pieejamība, kas īpaši svarīga tūkstošiem apmeklētāju uzņemšanai. “Stadionam ir ļoti būtiski, kā tu uz to vari nokļūt, jo tās ir lielas cilvēku masas. Torņakalna lokācija ir tāda – otras tādas Rīgā šobrīd nav.”
Indriksons norāda arī uz tuvumā esošo Latvijas Universitātes Akadēmisko centru, Jāņa Skredeļa stadionu un Rīgas Futbola skolas infrastruktūru. Pēc viņa teiktā, teritorija pieder valstij un pašvaldībai, bet stadiona būvniecība varētu veicināt visas apkārtnes attīstību.
Savukārt Skanstē Indriksons saskata satiksmes problēmu risku. Raidījuma vadītāji min iespēju, ka stadionā un blakus esošajā arēnā vienlaikus notiktu plaši apmeklēti pasākumi. Indriksons piekrīt, ka tas radītu ievērojamu slodzi apkārtējai infrastruktūrai, turklāt pasākumu datumus ne vienmēr iespējams saskaņot.
Stadiona izmērs un finansējums – kur meklēt līdzsvaru?
Indriksons apšauba nepieciešamību būvēt stadionu ar 20 000 līdz 30 000 skatītāju vietām, par ko tiek runāts raidījumā. Desmit gados “Skonto” stadionā visas vietas izpārdotas tikai aptuveni piecas reizes, tāpēc, viņaprāt, labāk atsevišķos pasākumos saskarties ar vietu trūkumu, nevis regulāri rīkot spēles pustukšā stadionā.
Tāpat Indriksons kritizē pieņēmumu, ka stadionam obligāti jāatpelna būvniecības izmaksas, lai gan citām sabiedriski nozīmīgām būvēm šāda prasība netiek izvirzīta.
“To pašu mēs neprasām no muzejiem, koncertzālēm, bet pēkšņi ir radusies tāda situācija, ka stadions ir tas īpašais objekts, kuram būtu jāatpelna.”
Risinājums, viņa ieskatā, būtu valsts, pašvaldības, futbola federācijas un privāto investoru sadarbība. Nosakot stadiona prasības un ļaujot attīstītājiem piedāvāt arī apkārtējās teritorijas apbūvi, varētu samazināt publiskos ieguldījumus. Galvenais ir uzbūvēt Latvijas vajadzībām atbilstošu stadionu, kas spētu segt savas ikdienas uzturēšanas izmaksas.
Pilnu raidījumu “Vakara sporta stunda” klausies un skaties ierakstā!
