Plastikas ķirurga Anša Ģīļa profesionālais ceļš sācies ģimenē, kur medicīna bijusi ikdienas sastāvdaļa, taču līdz panākumiem nācies mērot garu ceļu un no daudz kā atteikties. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” sertificētais plastikas ķirurgs stāsta par mainīgajām skaistuma tendencēm, krūts rekonstrukcijas iespējām Latvijā un situācijām, kad ārsta atbildība nozīmē pacientam pateikt “nē” – pat ja viņš vēlāk izvēlas operāciju pie cita speciālista.
Skaistuma standarti mainās, un līdz ar tiem – pacientu vēlmes
Plastikas ķirurģija Ģīļa dzīvē ienākusi jau bērnībā – viņa tēvs bijis viens no šīs nozares aizsācējiem Latvijā. Turpinot darbu tēva izvēlētajā profesijā, viņš pieredzējis, kā gadu gaitā mainās priekšstati par skaistumu un tas, ko cilvēki vēlas mainīt savā izskatā.
Tomēr neatkarīgi no tendencēm iemesls, kāpēc cilvēki vēršas pie plastikas ķirurga, bieži ir līdzīgs. “Viņš atnāk tāpēc, ka viņš kaut kādā mērā nejūtas apmierināts ar to, kā izskatās vai kā jūtas,” skaidro Ģīlis. Aptuveni 80 procenti viņa pacientu vēlas mainīt krūšu vai vēdera izskatu, tostarp koriģēt ķermeņa pārmaiņas pēc grūtniecības vai ievērojama svara zuduma.
Savukārt pasaules tendencēs vērojamas pārmaiņas. Lai gan joprojām populāras ir plakstiņu korekcijas, tauku atsūkšana un krūšu palielināšana, arvien biežāk pacienti izvēlas mazākus implantus. Krūšu pacelšanas operāciju skaits, pēc Ģīļa minētās starptautiskās nozares statistikas, gada laikā pieaudzis par vairāk nekā 40 procentiem.
Vairāk nekā skaistums – iespēja atgūt zaudēto
Līdzās estētiskajām operācijām nozīmīga Ģīļa darba daļa ir rekonstruktīvā ķirurģija, tostarp krūts atjaunošana pēc vēža ārstēšanas. Ar šīm pacientēm viņš strādā jau kopš karjeras sākuma un augstu vērtē Latvijā pieejamās ārstēšanas iespējas.
“Pēc ķirurģiskajām tehnikām, pēc pacientu drošības rādītājiem, pēc kosmētiskajiem rezultātiem, pēc visu veidu krūšu operācijām esam pasaules augšgalā. Tā ka ļoti, ļoti daudz mums nav par ko kaunēties,” uzskata Ģīlis.
Ekonomiskās krīzes laikā valsts apmaksātā krūts rekonstrukcijas programma tika pārtraukta. Operācijas bija iespējams veikt arī bez šīs programmas finansējuma, taču tas ierobežoja to pieejamību. Ģīlis iesaistījās sarunās ar valsts amatpersonām, lai panāktu programmas atjaunošanu.
Atsevišķs jautājums ir profilaktiskās operācijas sievietēm ar augstu ģenētisko krūts vēža risku. Atšķirībā no rekonstrukcijas pēc vēža ārstēšanas šīs operācijas tiek veiktas, lai mazinātu saslimšanas risku. Ģīlis stāsta, ka arī šo operāciju valsts apmaksa uz laiku tika pārtraukta, bet vēlāk atjaunota.
Kad pareizais lēmums ir pateikt “nē”
Tomēr gadu gaitā Ģīlis pārliecinājies, ka plastikas ķirurga darbs ne vienmēr nozīmē operēt. Dažkārt pacients ierodas ar konkrētu vēlmi, taču ārsts problēmu, kuru vajadzētu risināt ķirurģiski, nesaskata. Ja iespējamie riski ir lielāki par ieguvumiem, operācijai nav pamatojuma.
“Ir mazliet sarežģīti pateikt viņam nē, bet ar katru gadu tas paliek arvien vieglāk un loģiskāk. Un tas ir godīgi pret pacientu.”
Ne visi pacienti atteikumu pieņem. Daļa dodas pie cita speciālista un operāciju tomēr veic. Ģīlis stāsta, ka reizēm pēc trim vai četriem gadiem šie cilvēki atgriežas un atzīst: “Jā, tev bija taisnība.” Tad nākas meklēt risinājumu, kā iespējams atgūt iepriekšējo izskatu.
Ilgais ceļš līdz panākumiem un to patiesā cena
Lai gan medicīna Ģīļa dzīvē bijusi klātesoša jau kopš bērnības, ceļš līdz patstāvīgai ārsta praksei nav bijis īss. Pēc studijām Rīgas Stradiņa universitātē viņš turpinājis pilnveidoties ārvalstīs, tostarp Barselonā, Briselē un Romā.
“Visus šos padsmit gadus tu redzi savus draugus, klasesbiedrus, kas ir krietni veiksmīgāki, kas var iegādāties dzīvokļus, būvēt mājas, pirkt mašīnas, braukt ceļojumos,” atceras ķirurgs.
Arī pēc studiju gadiem profesija turpina prasīt savu. “Man var piezvanīt no klīnikas un pateikt, ka mums ir problēma ar vakar operēto pacientu – brauc, skaties! Tam pašam pacientam jau ir vienalga, ka tev ir sestdiena vai svētdiena, vai teātris, vai vēl kaut kas,” viņš stāsta. Būdams trīs bērnu tēvs, Ģīlis apzinās, ka neparedzamais darba ritms ietekmē arī ģimenes dzīvi.
Kad raidījuma vadītāja Inese Vaikule jautā, vai pēc visa piedzīvotā viņš sevi uzskata par laimīgu cilvēku, Ģīlis atbild: “Es esmu absolūti laimīgs.” Tā viņš vērtē savu izvēlēto ceļu, neraugoties uz gadiem, ko prasījusi profesijas apgūšana, un atbildību, kas to pavada joprojām.
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies un skaties ierakstā!
