Kuram būtu jāsedz zaļās pārejas izmaksas, un kā panākt, lai videi draudzīgāka dzīve būtu pieejama ikvienam? Šie jautājumi kļūst arvien aktuālāki līdzās diskusijām par vēja parkiem, klimata nevienlīdzību un pārmērīgu patēriņu. Raidījumā “Redzeslokā: Sabiedrība” biedrības “Zaļā brīvība” valdes priekšsēdētājs Maksis Apinis un vides izglītības un bezatkritumu pilsētu jautājumu speciāliste Santa Krastiņa skaidro, kāpēc ar individuāliem centieniem vien nepietiek.
Visvairāk piesārņo tie, kuri var atļauties visvairāk
Klimata pārmaiņas skar visus, taču atbildība par tām un iespējas pielāgoties to sekām nav vienādas. Apinis norāda, ka pasaules turīgākie 10 procenti iedzīvotāju rada aptuveni pusi no visām oglekļa emisijām, kamēr mazāk turīgo iedzīvotāju radītais piesārņojums ir ievērojami mazāks.
Turīgākie biežāk ceļo ar lidmašīnām, pārvietojas ar lielām automašīnām un dzīvo plašos mājokļos. Tikmēr mazāk turīgajiem iedzīvotājiem bieži vien nav iespēju pasargāt sevi no klimata pārmaiņu sekām. Piemēram, karstuma viļņu laikā ne visi var atļauties mājoklī ierīkot gaisa kondicionētāju.
“Cieš tieši tie, kuri ir vismazāk atbildīgi par to,” uzsver Apinis.
Viņaprāt, šī nevienlīdzība jāņem vērā arī zaļās pārejas finansēšanā. Mājokļu siltināšana, apkures sistēmu nomaiņa un videi draudzīgāks transports prasa ieguldījumus, tāpēc izmaksu sadalījumam jābūt taisnīgam un jāņem vērā cilvēku finansiālās iespējas.
Zaļā enerģija – starp valsts drošību un sabiedrības pretestību
Atjaunīgo energoresursu attīstība kļuvusi ne tikai par vides, bet arī par nacionālās drošības jautājumu. Apinis norāda, ka Krievijas sāktais karš Ukrainā būtiski mainījis attieksmi pret enerģētisko neatkarību, veicinot pārmaiņas, kuras iepriekš galvenokārt tika pamatotas ar klimata mērķiem.
Tomēr sabiedrības atbalsts atjaunīgajai enerģijai ne vienmēr nozīmē atbalstu konkrētiem projektiem. Krastiņa kā piemēru min vēja parkus, pret kuru izbūvi savas dzīvesvietas tuvumā iedzīvotāji mēdz iebilst. “Tas enerģētikas jautājums taču ir grūtāks, karstāks kartupelis, teiksim tā,” viņa atzīst.
Kāpēc ar labiem nodomiem vien nepietiek?
Atkritumu šķirošana un depozīta sistēmas izmantošana daudziem kļuvušas par ikdienas paradumiem, taču Krastiņa uzsver, ka svarīgi ir arī samazināt pašu atkritumu rašanos. “Katra lieta, kas pie mums nonāk, tas ir resurss. Aiz tā resursa stāv citi resursi,” viņa skaidro, atgādinot, ka preču ražošanā tiek patērēts ūdens, enerģija un izejmateriāli.
Viens no risinājumiem ir lietu apmaiņas punkti, labošanas iespējas un tā dēvētās lietu bibliotēkas, kur nepieciešamos priekšmetus var aizņemties, nevis iegādāties. Taču videi draudzīgāku paradumu veicināšanai nepieciešama arī atbilstoša infrastruktūra un ieguldījumi.
Savukārt Apinis uzskata, ka klimata un bioloģiskās daudzveidības krīzes risināšana pārāk bieži tiek atlikta, aizbildinoties ar naudas trūkumu, atgādinot, ka Latvija pasaules mērogā ir salīdzinoši turīga, lai gan savu labklājību bieži salīdzinām ar vēl turīgākām valstīm.
“Mēs neesam nabadzīga valsts, pilnīgi noteikti,” viņš uzsver.
Finansējums nepieciešams arī veselības aprūpei, izglītībai un citām svarīgām jomām, tomēr, viņaprāt, vides problēmu risināšanu nevar pastāvīgi atlikt.
Ko katrs var mainīt jau šodien?
Krastiņa aicina pārskatīt ikdienas paradumus – vai līdz veikalam, kas atrodas 15 minūšu gājiena attālumā, tiešām jābrauc ar automašīnu? Tāpat viņa iesaka rūpīgāk izvērtēt pirkumus un izvēlēties kvalitatīvākas, ilgāk kalpojošas lietas.
Savukārt Apinis kritizē lētu preču masveida patēriņu, īpaši izceļot iepirkšanos platformā “Temu”. “Ļoti specifiski varētu teikt – neiepērcieties “Temu”,” viņš aicina, norādot, ka zemajās cenās nav pienācīgi atspoguļotas ražošanas radītās vides un sociālās izmaksas.
“Patēriņā ir tik daudzas lietas, ko mēs varētu uzlabot, vienkārši mazāk patērējot,” secina Apinis. Vienlaikus abi raidījuma viesi uzsver, ka videi draudzīgākām izvēlēm jābūt ne tikai vēlamām, bet arī praktiski pieejamām.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Redzeslokā: Sabiedrība” saturu atbild AS “Radio SWH”.
