Par klimatu, atkritumiem un dabas aizsardzību pieaugušie bieži runā skaitļos, faktos un problēmu mērogos. Bērnam šāda valoda var šķist tāla un abstrakta. Taču pavisam cita reakcija rodas, ja plastmasas maisiņš pēkšņi kļūst par stāsta varoni, kas lido pa ielu, ķeras cilvēkiem pie kājām un meklē savu vietu pasaulē.
Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” rakstniece un bērnu grāmatu autore Agnese Vanaga stāsta, kā vides tēmas ienākušas viņas darbos un kā par sarežģītiem jautājumiem ar bērniem iespējams runāt bez biedēšanas un pamācīšanas. Viņas pieredze rāda, ka bērnam ne vienmēr vajag gatavu atbildi – reizēm daudz vērtīgāk ir radīt situāciju, kurā viņš pats pamana problēmu un sāk par to domāt.
Vanaga vairākus gadus raksta bērnu grāmatas, kurās piedzīvojumi savijas ar dabas un vides jautājumiem. Viena no pazīstamākajām ir sērija “Plastmasas huligāni”, kuras varoņi vēlāk nonākuši arī komiksā, animācijā un uz teātra skatuves. Taču pati autore uzsver – sākotnējais mērķis nav bijis radīt “vides grāmatu”. Viss sācies ar pavisam ikdienišķu pieredzi.
Dažreiz bērns problēmu atrisina vienkāršāk nekā pieaugušais
Pastaigās ar bērniem pa mežiem netālu no mājām Vanaga regulāri pamanījusi izmestus atkritumus. Arī bērniem radies pavisam vienkāršs jautājums – kāpēc cilvēki tā dara?
“Skaidrs, ka es nevaru atrisināt visas pasaules problēmas, bet, man liekas, es vismaz varētu par tām runāt bērnu grāmatās,” sarunā atzīst rakstniece.
Viņa novērojusi arī būtisku atšķirību starp bērnu un pieaugušo reakciju. Pieaugušais, ieraugot zemē nomestu papīru, var sākt domāt par netīrām rokām, tuvākās urnas atrašanās vietu vai to, kāpēc viņam vispār būtu jāsavāc cita cilvēka atkritums. Bērns bieži vien vienkārši paceļ papīrīti.
Pieaugušajam viena savākta pudele vai papīrs var šķist nenozīmīgs pret visu pasaules piesārņojumu. Bērnam situācija ir daudz konkrētāka – atkritums bija zemē, viņš to pacēla, un šajā vietā problēmas vairs nav. Vanagas skatījumā šāda vienkāršība reizēm ir vērtīga arī mums pašiem, jo palīdz nepazaudēt rīcību bezgalīgā diskusijā par to, cik maza ir viena cilvēka ietekme.
Tas nenozīmē, ka bērnam jāuzņemas atbildība par pasaules vides problēmu risināšanu. Drīzāk pieaugušais var palīdzēt pamanīt to, ko iespējams izdarīt savā tuvākajā vidē – neizmest atkritumu, savākt pamanīto, pārdomāt kādu pirkumu vai vienkārši izturēties uzmanīgāk pret vietu, kurā dzīvojam.
Par vidi nevajag runāt tā, lai bērnam kļūtu bail
Vanaga atzīst, ka nodarbībās reizēm bērnu sejās redzējusi patiesu satraukumu, kad saruna nonāk līdz nopietnākām vides problēmām. Tas licis domāt par robežu starp informēšanu un nevajadzīgu biedēšanu.
Pieaugušie var saprast piesārņojuma vai citu vides problēmu mērogu daudz plašāk, bet bērnam nav obligāti jāizstāsta visa dramatiskākā aina. Daudz svarīgāk ir informāciju sasaistīt ar kaut ko, ko viņš pats spēj saprast un ietekmēt. Tas var būt jautājums par zemē nomestu papīrīti, lieku plastmasas iepakojumu vai to, ko ģimene pamana kopīgā pastaigā.
Arī gatavu “pareizo atbilžu” došana ne vienmēr ir labākais risinājums. Vanaga uzsver, ka vides jautājumi bieži vien ir sarežģīti arī pieaugušajiem, tāpēc bērnam vērtīgāk var būt uzdot jautājumus un ļaut pašam nonākt līdz secinājumiem.
Šeit stāsts var paveikt to, ko grūti panākt ar pamācību. Grāmatas varonis ļauj bērnam situāciju izdzīvot no malas – just viņam līdzi, pasmieties, sadusmoties un pēc tam pašam izdomāt, ko viņš darītu citādi. Literatūra šajā gadījumā nav instrukcija, bet sākumpunkts sarunai.
Izdomāts tēls var palīdzēt pamanīt īstu problēmu
Vanaga stāsta, ka pēc “Plastmasas huligānu” lasīšanas bērni un arī pieaugušie sākuši citādi pamanīt plastmasas maisiņus apkārtējā vidē. Tas, kas iepriekš bijis vienkārši atkritums kokā vai vējā lidojošs maisiņš, pēc stāsta iegūst tēlu un kļūst daudz grūtāk ignorējams.
Autore min kādas bibliotekāres stāstu par melnu maisiņu, kas lidojis gar logiem un pēkšņi izskatījies gandrīz pēc putna. Tieši tā, pēc Vanagas domām, ir viena no literatūras priekšrocībām – tā var mainīt veidu, kā ieraugām jau sen pazīstamas lietas.
Vienlaikus viņai svarīgi, lai aiz fantāzijas būtu arī realitāte. Maisiņš, protams, nevar runāt, taču daudzi grāmatās izmantotie vides procesi balstās īstās norisēs. Īpaši uzskatāmi tas izpaudies sadarbībā ar Latvijas Hidroekoloģijas institūtu, kur skolēniem bijusi iespēja pašiem iejusties pētnieku lomā, veikt ūdens mērījumus un pētīt tā īpašības.
Šāda pieeja savieno stāstu ar pieredzi. Bērns ne tikai izlasa, ka ūdens var būt piesārņots, bet pats mēra, vēro un salīdzina. Vanagas pieredzē bērniem patīk darboties, un tieši iespēja kaut ko pārbaudīt pašiem var padarīt abstraktu vides tēmu daudz saprotamāku.
Viņa arī novērojusi, ka bērni par vides problēmām bieži zina vairāk, nekā pieaugušie sagaida – viņi atpazīst mikroplastmasas jēdzienu, zina par okeānu piesārņojumu un spēj izskaidrot dažādus procesus. Tādēļ sarunai ar bērnu ne vienmēr jāsākas ar lekciju. Dažreiz vispirms ir vērts pajautāt, ko viņš jau zina un ko pats par to domā.
Vispirms jāiemīl tas, ko gribam sargāt
Ja vecāks vēlas sākt ar bērnu runāt par vidi, Vanagas pirmais ieteikums nav nopirkt grāmatu par klimatu vai atkritumu šķirošanu. Viņasprāt, vispirms ir vērts kopā aiziet dabā.
“Grāmatā tu arī nevari iemācīties mīlēt dabu,” viņa saka. Bērnam vispirms pašam jāpiedzīvo mežs, pļava vai jūras mala – kaut kas jāierauga, jāatrod, jāizjūt un par kaut ko jābrīnās. Tad grāmata var šo pieredzi papildināt ar jaunu stāstu, jautājumiem un zināšanām.
Praktiski tas var sākties ļoti vienkārši. Pastaigas laikā nav nepieciešams bērnam vadīt dabaszinību stundu. Var pajautāt, ko viņš pamana, kas šķiet interesants, kāpēc konkrētajā vietā ir atkritumi vai kas varētu dzīvot zem nokrituša koka. Ja rodas jautājums, uz kuru pieaugušais nezina atbildi, arī kopīga tās meklēšana var kļūt par daļu no pieredzes.
Arī pēc grāmatas izlasīšanas nav obligāti jāpabeidz saruna ar morāli par to, “kā tagad pareizi jārīkojas”. Var vienkārši pajautāt – ko tu par to domā? Ko būtu darījis tu? Vai kaut ko līdzīgu esi redzējis mūsu apkārtnē?
Tādā veidā vides izglītība pārvēršas nevis par atsevišķu lekciju, bet par ikdienas sarunu. Vispirms pieredzēt dabu, pēc tam uzdot jautājumus, izmantot stāstu, lai paskatītos uz to no cita skatpunkta, un beigās atrast vienu mazu lietu, ko iespējams izdarīt pašam.
Mūsu attieksme pret vidi neveidojas tikai no lieliem lēmumiem par klimatu vai dabas aizsardzības politiku. Tā sākas daudz agrāk un daudz vienkāršāk – ar to, ko bērns iemācās pamanīt sev apkārt un kā pieaugušie palīdz viņam par redzēto domāt.
Un reizēm bērna vienkāršais skatījums var atgādināt kaut ko arī mums pašiem. Viena pacelta papīra lapiņa neatrisinās visas pasaules piesārņojumu, bet konkrētajā vietā tā tomēr vairs nemētājas zemē.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
