Astoņos no rīta viņš jau ir darbā, vairākas stundas pavada operāciju zālē, bet pēc tam līdz vēlam vakaram konsultē pacientus. Un, lai gan medicīnai veltīti jau vairāki gadu desmiti, profesors Uldis Mauriņš negrasās samazināt tempu. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” sarunā ar Jāni Šipkēvicu pazīstamais flebologs atklāj, kā aizrautība ar savu profesiju aizvedusi līdz modernas klīnikas izveidei un kāpēc viņš joprojām ar interesi raugās nākotnē.
“Man joprojām ir interesanti darīt to, ko es daru,” saka Mauriņš. Viņaprāt, dzīvē svarīgi atrast nodarbošanos, kas patiesi aizrauj un kurā cilvēks ir gatavs ieguldīt savu enerģiju, nepārtraukti mācoties un attīstoties.
Kā sākās aizraušanās ar medicīnu?
Interese par medicīnu Mauriņam radusies jau bērnībā. Lai gan uzaudzis Rīgā, vasaras viņš pavadījis pie vecvecākiem Liepājā. Ģimenē lielā cieņā bijuši ārsti, un īpašu iespaidu atstājusi tante, kura strādājusi par acu ķirurģi.
Vēlāk, rezidentūras laikā, Mauriņu ieinteresējusi vēnu slimību ārstēšana. Tolaik izmantotās metodes ne vienmēr sniegušas apmierinošus rezultātus, un jaunais ārsts saskatījis iespēju šo jomu attīstīt. Nozīmīgs pavērsiens noticis 1999. gadā, kad kongresā Vācijā viņš iepazinies ar starptautiski atzītiem fleboloģijas speciālistiem. Iegūtās zināšanas Mauriņš vēlāk pārvedis uz Latviju, palīdzot ieviest jaunas un pacientiem saudzīgākas vēnu ārstēšanas metodes.
Kad ārvalstu ārsti ierodas pārbaudīt Latvijā paveikto
Viens no spilgtākajiem pavērsieniem Mauriņa profesionālajā dzīvē noticis 2008. gadā. Ja savulaik viņš pats devies uz ārvalstīm apgūt jaunākās ārstēšanas metodes, tad šoreiz amerikāņu ārsti ieradušies Latvijā, lai pārliecinātos par viņa izmantotās vēnu lāzerterapijas metodes rezultātiem.
Ārstēšanas metodes bijušas modernas, taču telpas – palikušas pagātnē. Tieši šo pretrunu pamanījuši ārvalstu kolēģi. Viņi atzinīgi novērtējuši Mauriņa darbu, vienlaikus norādot, ka novecojušās telpas neatbilst ārstēšanas līmenim. Šis novērojums kļuvis par vienu no impulsiem modernas klīnikas izveidei.
“Tas, kas ir būtiskākais vienmēr, ir saredzēt uz priekšu, kā kāda nozare attīstīsies,” uzsver profesors.
Mauriņš atceras arī sava skolotāja, profesora Varadi, atziņu, ka ārstēšana sākas jau brīdī, kad pacients pārkāpj medicīnas iestādes slieksni. Tāpēc jaunās klīnikas veidošanā īpaša uzmanība pievērsta gaismai, plašumam un pacientu labsajūtai. Viņa skatījumā videi jārada drošības un komforta sajūta, nevis papildu satraukums.
Šodien klīnikā strādā aptuveni 100 cilvēku. Tās vadībā nozīmīga loma ir arī Mauriņa brālim, savukārt paša profesora galvenā aizraušanās joprojām ir praktiskā medicīna.
Par veselību jārūpējas laikus
Runājot par Latvijas iedzīvotāju veselību, Mauriņš norāda, ka vēnu problēmas skar aptuveni katru trešo cilvēku. Viņš novērojis, ka sievietes biežāk laikus vēršas pie ārsta, savukārt vīriešus nereti pamudina sievas vai meitas. Profesors uzsver, ka savlaicīga ārstēšana sniedz labākus ilgtermiņa rezultātus.
“Vienmēr jāatceras, ka profilakse ir lētāka nekā ārstēšana,” atgādina Mauriņš.
Arī pats viņš ievēro ikdienas veselības paradumus – katru rītu nosveras, darbā valkā kompresijas zeķes un regulāri pastaigājas ar ģimenes suni. Četrkājainais draugs mēdz uzturēties arī klīnikā, palīdzot darbiniekiem atslābināties saspringtajā darba ikdienā.
Medicīna, kas savijusies ar ģimenes dzīvi
Medicīna Mauriņa dzīvē ieņem īpašu vietu jau kopš jaunības – pat ar savu sievu viņš iepazinies jauno mediķu sagatavošanas kursos, vēl mācoties skolā. Abi laulībā aizvadījuši jau 36 gadus, izaudzinājuši trīs bērnus un kļuvuši par vecvecākiem pieciem mazbērniem.
Arī profesionālajā ikdienā ģimenes saites ir ciešas – klīnikas vadībā nozīmīga loma ir viņa brālim. Taču, neraugoties uz daudzajiem darba gadiem un sasniegto, Mauriņš nesteidzas domāt par apstāšanos. Viņam joprojām patīk strādāt ar pacientiem, apgūt jaunas zināšanas un meklēt iespējas attīstīties.
