Pēc gandrīz divām nedēļām jūrā Zieča mājās pārvedis ne tikai desmit kilogramus austeru, bet arī virkni spilgtu stāstu. Raidījumā “BB Brokastis” viņš stāsta par 11 dienās noburātām 1300 jūras jūdzēm, sastaptajiem delfīniem, karstuma vilni un skaidro, kāpēc makšķerēšana no burulaivas nav tik vienkārša, kā daudzi domā.
Zieča stāsta, ka šoreiz kopā ar komandu 11 dienās veikuši aptuveni 1300 jūras jūdžu garu maršrutu līdz Francijai. Viņaprāt, tas ir pilnīgi normāls rezultāts, un, ja nebūtu aizkavējušies Ķīles kanālā, galamērķi būtu sasnieguši pat dienu agrāk.
Francijā viņi apmeklēja arī austeru audzētājus. Zieča stāsta, ka vietējā veikalā austeres maksājušas 7,59 eiro kilogramā, tāpēc mājās nonāca veseli desmit kilogrami austeru.
Lai gan arī Franciju bija sasniedzis karstuma vilnis, uz jahtas tas bijis daudz vieglāk panesams. “Uz laivas, kad tev šitāds karstums, ir forši – vējš visu laiku pūš, paduses vējo,” smejas Zieča, piebilstot, ka Francijā arī gaiss šķitis sausāks nekā Latvijā, tāpēc karstumu bijis vieglāk izturēt.
“Likās – zemeslodei menopauze..”
Arī jūrā netrūka pārsteigumu. Zieča redzēja gan beigtu roni, gan delfīnus. Savukārt lidojošās zivis šoreiz neesot gadījies sastapt, lai gan iepriekšējos braucienos tās atgādinājušas bezdelīgas, kas pārlido pāri ūdens virsmai.
Par makšķerēšanu no burujahtas Ziečam ir pavisam skaidrs viedoklis. “Tas ir mīts. Tas viss ir tukša liešana,” viņš saka, skaidrojot, ka daudzi iedomājas – pietiek iemest makšķeri ūdenī un loms būs garantēts. Patiesībā pie jahtas braukšanas ātruma zivis praktiski neķeras, bet tunču makšķerēšanai nepieciešams īpašs aprīkojums un pavisam cita pieeja.
Sarunas laikā Zieča pastāsta arī par nesen Latvijā uzstādīto Ginesa rekordu, kad Daugavā vienlaikus miglas taures pūta 611 burātāji. Tas ievērojami pārsniedza rekorda sasniegšanai nepieciešamo dalībnieku skaitu.
“Migla jūrā ir daudz trakāka nekā vētra.”
Viņš skaidro, ka miglas taure nav tikai simbolisks burātāju atribūts – tā ir svarīga drošības ierīce. Atceroties burāšanu pie Lamanša, Zieča stāsta, ka vietām redzamība nav pārsniegusi aptuveni 200 metrus, tāpēc šādos apstākļos drošības noteikumu ievērošana ir īpaši svarīga.
Noslēgumā Zieča ar humoru atceras kādu komandas biedru, kuru pirmajās trīs dienās pamatīgi mocījusi jūras slimība. Viņš smej, ka kolēģis tolaik bijis gandrīz nešķirams no spaiņa, taču vēlāk pieradis pie jūras dzīves.
