Mūsdienu džeza pianists, komponists un producents Kristaps Vanadziņš raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” pievēršas jautājumam par to, cik Latvijas publika tiecas, zina, izbauda džeza mūzikas stilu, kā arī raksturo stereotipu par šo žanru. “No džeza mūzikas nav jābaidās,” piebilst Vanadziņš.
Pianists uzskata, ka džeza mūzikas stils Latvijā ir gana plašs: “SWH džeza klubā cilvēki var baudīt bigbendu, bet cilvēki var baudīt arī kamersastāvus. Tās ir divas dažādas lietas, jo es vienmēr saku, ka bigbends ir līdzīgs mājai ar daudziem birojiem – katrā šajā birojā strādā kāds cilvēciņš, kas visu šo bildi papildina. Kamersastāviem ir visa šī māja, bet tur iedomājaties, ka strādā, teiksim, trīs cilvēki vai divi cilvēki, vai četri cilvēki.
Šis milzīgais “uzņēmums” ir daudz personīgāks un daudz tuvāks, tāds pretīmnākošāks. Tā ir tā lielākā atšķirība, bet man liekas klausītāji var izvēlēties, kas viņiem patīk. Tāpēc es arī, piemēram, cenšos šo mūziku izvest ārpus džeza klubiem un aizvest to uz kultūras centriem un varbūt uz kādu attālāku vietu Latvijā, un parādīt, ka no džeza mūzikas nav jābaidās, ka džeza mūzika var būt ārkārtīgi skaista un, iespējams, ka mazā ciema kultūras dzīve ir daudz ko palaidusi garām, neaicinot pie sevis džeza mūziķus.”
Tomēr, kā ir ar džeza stereotipu? “Dažreiz es esmu redzējis tādus brīnumus, ka, piemēram, attālāka vieta, sadarbojoties, piemēram, ar Francijas institūtu vai Vāciju, tiek aicināti eksperimentāli avangardi mūziķi. Ja tas Parīzē ārkārtīgi iederas un publika tam ir gatava, tad, atbraucot uz kādu mazāku pilsētu un cilvēkam aizejot pirmo reizi, iespējams, uz kaut ko tādu, es domāju, viņi nav tam gatavi, viņi nav tam pieradināti un viņu dzīve ir citādāka un vienkāršāka – tie ir vienkāršāki cilvēki,” teic Vanadziņš.
“Tā ir, man liekas, tā lielākā kļūda. Tad cilvēki dzird kaut ko tādu un skaidrs, ka nākamreiz viņi neiet uz to vairāk, jo viņi domā, ka tā skan viss,” viņš turpina, “Ir jābūt ļoti atbildīgiem tiem rīkotājiem, kas pie sevis aicina, un tas neattiecas tikai uz džeza mūziku, bet arī uz akadēmisko mūziku.
Mēs varam atvest kaut ko tādu un atskaņot, kam jābūt krietni sagatavotam cilvēkam, lai to varētu baudīt. Tādējādi, man liekas, arī vairāk cilvēku šim žanram pieķersies, jo šis žanrs ir tāds, es teiktu, viens no patiesākajiem, kāds ir. Tādas visīstākās lietas cilvēki viens otram saka čukstus vai pusčukstus – tās īstākās un lielākās lietas. Man liekas, ar džeza mūziku ir līdzīgi – kas ir tāds skaļš, tas nav īsts.”
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies ierakstā!
