Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” atklāj, kāpēc nav ticējis, ka reiz varētu kļūt par Latvijas Valsts prezidentu. “Savērsās tā, kā savērsās,” viņš teic un aicina jauniešus ticēt sapņiem un nebaidīties no stikla griestiem, “Jo tos stikla griestus dažreiz tiešām var sadauzīt.”
“Man bija arī savi apsvērumi domāt, ka diez vai jebkad Valsts prezidenta amatā es varētu nokļūt. Es saku – savērsās tā, kā savērsās,” stāsta Rinkēvičs. Uz jautājumu, kāpēc neticējis, ka reiz varētu nokļūt prezidenta amatā, viņš norāda, ka bijusi vesela rinda apsvērumu: “Pirmkārt, tīri politiski ir tiešām liela skepse un aizdomas, ka prezidents, kas ir darbojies aktīvajā politikā, ir bijis partijas biedrs, ir iespējams. Vienmēr ir cenšanās atrast to līdzsvaru.”
Rinkēvičs turpina: “Lai gan vēsturiski lielākā daļa Valsts prezidentu ir nākuši no politiskās vides, tādi tiešām ārpus politikas pēc neatkarības atjaunošanas, bez jebkādas politiskās pieredzes faktiski mums ir bijuši divi prezidenti. Satversmes tēvi un tie, kas faktiski arī kļuva par prezidentiem, kas darbojās Satversmes sapulcē, nāca no aktīvās politiskās vides – Jānis Čakste, Zemgals, Kviesis, mēs varam diskutēt par Kārli Ulmani, bet Kārlis Ulmanis bija mūsu valsts dibinātājs, kura nopelni valsts dibināšanā ir nenoliedzami.”
Viņaprāt, tagad pastāv uzskats, ka politisko neitralitāti vislabāk nodrošinās kāds, kas vispār ar politiku nav saistīts. “Te ir pretarguments – patīk vai nē prezidentam politikie procesi ir jāpārzina. Tas, nu, šajā situācija ir būtiski,” skaidro Rinkēvičš, kā otru argumentu izvirzot, kāpēc nav domājis, ka varētu kļūt par prezidentu, samērā interesanto Ārlietu ministra darbu, ko iepriekš veica: “Pārslēgties arī nebūt dažreiz nav tas vieglākais.”
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies ierakstā!
