Raidījumā “Alianses divas desmitgades: Latvijas ceļš kopā ar NATO” viesojas politoloģe un Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas profesore Žaneta Ozoliņa, kura atbild uz visai provokatīvu jautājumu par NATO – senils vai pieredzes stiprināts? Tāpat politoloģe analizē to, kā alianses ietvaros šobrīd ir ar politisko vienprātību.
Nesenā diskusijā “NATO 75 – senils vai pieredzes stiprināts?” piedalījās arī pati Ozoliņa. Vaicāta, kā atbildētu uz šo jautājumu, politoloģe smejas: “Ja ar humoru, tad senils nenozīmē to, ka viņam nav pieredzes. Kādreiz taisni pretēji. Bet šis provokatīvais nosaukums bija stāsts par to, vai NATO joprojām spēj pildīt tās funkcijas, kāpēc tas tika izveidots. Alianse tika izveidota, lai valstis kopīgiem rersusiem atvairītu ārējo uzbrukumu.”
90. gados un ap 2000. gadu šķitis, ka kolektīvā teritoriju aizsardzība vairs nav tik svarīga, skaidro profesore, – ka varbūt ir vairāk jāpiedalās starptautiskās operācijās, jāpalīdz citiem, tomēr pēc 2014. gada notikumiem ir skaidrs, ka NATO ir jābūt ļoti labā formā, lai sevi aizsargātu. “Ja nebūtu tā, teiksim, “senilā” vēsture, tad NATO nebūtu tik spējīgs operatīvi ātri ieslēgt visus mehānismus, lai nostiprinātu savu austrumu robežu, lai paplašinātu savu klātbūtni, lai valstis pārslēgtos uz lielāku izdevumu pozīciju aizsardzībai un tā tālāk.
Faktiski NATO parādīja savu vienu no tādām funkcijām, par kurām parasti labprāt runā politiķi, bet aizmirstam ikdienā – tā ir tā NATO transformācija, kas notiek visu laiku. Tā spēja pārveidoties, piemēroties apstākļiem – tā aliansei ir diezgan liela,” viņa turpina. NATO dibināšanas brīdī NATO sastāvā bija 12 valstis, šobrīd – jau 32. Kā organizācijā ir ar politisko vienprātību un spēju vienoties? Ozoliņa nosaka, ka tā ir ļoti augsta, mums faktiski nemaz neredzot lielas politiskas kolīzijas NATO ietvaros.
“Es neteiktu, ka to nav, tās notiek, bet tas ir normāls, demokrātisko valstu process, ka faktiski valstīm, pat ja pastāv atšķirīgi viedokļi, ir jāspēj vienoties. Alianse faktiski uzrāda šo spēju vienoties diezgan labā, es teiktu, veselīgā formā. Kur šeit ir īpatnība, kas jāņem vērā? NATO lēmumi tiek pieņemti ar vienbalsības principu, un, valstis, iestājoties, saprot to loģiku, kā tā sistēma darbojas,” stāsta politoloģe.
“Ja kāda valsts pārāk bieži teiks – “nē” vai vilks tajā veto virzienā, tādā gadījumā tā patiesībā apdraud sevi, jo tad, kad tā tiks apdraudēta, tad kāda valsts arī var pateikt: “Ā, tu man liki kājiņu priekšā, tagad es tev pielikšu.” Es tā mazliet vulgarizēju, bet tā politiskā domāšana ir tāda, ka mēs labāk runājam, kaut ko atliekam, par kaut ko arī varbūt šodien nerunājam, bet mēs tomēr to spēju panākt konsensu – vienprātību saglabājam. Tāpēc arī, neraugoties uz dažubrīd atšķirīgiem viedokļiem, pašos svarīgākajos – tieši aizsardzības jautājumos mēs redzam samērā lielu vienprātību,” viņa rezumē.
