Darbs arvien biežāk vairs nav dzīves centrs, bet tikai tās daļa. Cilvēki vēlas strādāt gudrāk, nevis vairāk, un izvēlas aizsargāt savas robežas. Tieši par šo pārmaiņu — par tā dēvēto “quiet quitting” jeb “vienaldzīgo strādāšanu” — raidījumā “Noturības kodols” sarunājās Agnese Vasermane un Rīgas Tehniskās universitātes psiholoģijas lektore, topošā psiholoģijas doktore Anete Hofmane.
Šo “quiet quitting” Hofmane latviešu valodā tulko kā “vienaldzīgā strādāšana”, kas, viņasprāt, sākas brīdī, kad cilvēks pārstāj sajust jēgu savā pārmērīgajā centībā un kad entuziasmu nomaina tukšums. “Un tad vienā brīdī tu no rīta piecelies un saproti, ka nebūs. Un tev šis emocionālais komponents vienkārši “izslēdzās”, un tev paliek nekas,” papildina psiholoģe.
Pandēmijas gadi šo parādību padarījuši īpaši redzamu. Cilvēki, pieraduši strādāt mājās, pēkšņi ieraudzīja, cik plāna ir robeža starp darbu un dzīvi. “Cilvēks saprot, ka prom no darba viņš iet negrib, viņam varbūt pat patīk tas, ko viņš dara, viņš jūtas kompetents savā darbā, viņš jūtas labi, bet viņš vairs neatļauj sevi izmantot tādā veidā,” skaidro Hofmane, “Viņš vienkārši sāk darīt absolūtu minimumu.” Tā nav apātija, bet gan mēģinājums pasargāt sevi no pārslodzes.
Tieši šajā kontekstā aizvien biežāk tiek runāts par robežām – par spēju apzināti apstāties, pirms iestājas izdegšana. Runājot par saikni starp “vienaldzīgo strādāšanu” un izdegšanu, psiholoģe ir tieša: “Es negribu būt izdedzis, jo šī te “vienaldzīgā strādāšana” ir solis pirms izdegšanas. Es strādāju, lai dzīvotu, nevis dzīvoju, lai strādātu.” Viņa norāda, ka šī rīcība nereti ir veselīga reakcija jeb veids, kā cilvēks atgūst kontroli pār savu laiku un enerģiju.
Taču šī robeža starp veselīgu līdzsvaru un pasīvu vienaldzību ir trausla, un lielu nozīmi tajā spēlē vadītāji, īpaši komunikācijā. “Vadītājam ir jāmēģina pamanīt, ka darbinieki dara bišķiņ par daudz, un viņu produktivitāte sāk krist,” viņa piebilst. Tieši atklāta saruna un līdzjūtīga vadība palīdz novērst izdegšanu.
“Nav tāda lieta kā supercilvēki. Nu nav! Un jo mēs ātrāk pieņemsim šo realitāti, jo mums visiem būs labāk,” uzsver Hofmane. Savukārt darba entuziasms nevar kļūt par dzīves aizstājēju, atgādina psiholoģe: “Padomājiet par saviem draugiem, par savu ģimeni. Tad, kad jūs sakāt “jā” darbam, jūs sakāt “nē” viņiem, bet viņiem jūs arī esat vajadzīgi.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Noturības kodols” saturu atbild AS “Radio SWH”.
