Latvijas Universitātes (LU) rektors Gundars Bērziņš raidījumā “Virziens” uzsver, ka valsts joprojām nav definējusi savu attīstības modeli un tāpēc nespēj konkurēt ar kaimiņiem. Sarunā izskan gan skarbi novērojumi, gan konkrēti soļi, kas ļautu Latvijai virzīties uz augstāku pievienoto vērtību. Viņa ieskatā, bez šīs domāšanas maiņas valsts vienkārši nevar kļūt turīga.
“Pareizais Latvijas attīstības virziens ir precīzi definēt, kā mēs radīsim un atbalstīsim tieši industriju, lai veidotos šis pamats, kur šiem gudriem cilvēkiem strādāt,” saka Bērziņš, norādot, ka Latvijai nav iespēju sacensties ar lētāko darbaspēku, “Es neredzu citu ceļu, jo būt par lētāko ražotāju pasaulē mums nav izredžu.”
Runājot par universitāšu kvalitāti, viņš akcentē studentu un pasniedzēju savstarpējo atkarību: “Nav iespējams noturēt universitātē motivētu kolektīvu, ja ir demotivēti studenti.” Viņš skaidro, ka pasaules labākās augstskolas balstās uz stingru studentu atlasi: “Viņi faktiski ņem tikai tos, kas jau ir gudri. Rezultātā viņi var piesaistīt gudrus pasniedzējus.” Tas esot kvalitātes pamats, kuru Latvijā bieži ignorē, cenšoties uzņemt pēc iespējas vairāk jauno studentu.
Viens no redzamākajiem sistēmiskajiem šķēršļiem, pēc Bērziņa teiktā, ir augstskolu sadrumstalotība. Kā piemēru, viņš min Igauniju, kur spēki koncentrēti dažās spēcīgās augstskolās. Latvijā situācija ir pretēja. “Gandrīz katrai ministrijai šobrīd ir sava mācību iestāde… un mēs to resursu faktiski sadalām,” uzskata rektors. Tas liedz veidoties vienai stabilai, starptautiski konkurētspējīgai universitātei.
“Ekonomika nav mūsu prioritāte, un arī iedzīvotājiem īstenībā tā nav prioritāte. Mēs specializējamies uz tā mazumiņa, kas ir mūsu budžetā,” viņš nosaka, uzsverot, ka Latvija pārāk koncentrējas uz naudas sadali, nevis tās radīšanu, “Kamēr mēs to nedarīsim, mums visu laiku pietrūks.” Viņaprāt, tikai domāšanas maiņa un ilgtermiņa ambīcijas spēs pacelt valsti augstāk.
