Daudzi jaunieši nepamana brīdi, kad spēka vairs nav pietiekami, un mēģina tikt galā vieni paši. Viņi klusē un cer, ka viss pāries pats no sevis. Raidījumā “Rītdienas maršruts” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kāpēc palīdzības lūgšana nav vājums un kā veidot vidi, kurā jaunietis jūtas droši pateikt: “Man ir par grūtu.”
Oliņa atgādina, ka šī prasme veidojas agrā bērnībā – tur, kur ir drošība un emocionāla pieejamība. “Bērns iemācās lūgt palīdzību tikai tad, ja mājās ir sajūta: pie manis drīkst nākt ar jebkuru emociju,” viņa skaidro. Ja bērns pieredz, ka vecāki pieņems gan nemieru, gan raudāšanu, viņš vēlāk daudz vieglāk atveras arī pieaugušajiem.
Runājot par jauniešu ikdienu, speciāliste norāda, ka robeža starp “es tieku galā pats” un “man vajag atbalstu” bieži ir neskaidra. “Pusaudzis bieži domā melnbalti – vai nu es pats tieku galā, vai arī esmu neveiksminieks,” viņa saka. Šādā brīdī jaunietis viegli nonāk strupceļā un nespēj saskatīt risinājumu tur, kur tas patiesībā ir. Tāpēc Oliņa brīdina: “Nevajag palikt vienam ar problēmām, kurās pats vairs neredzi ceļu ārā.”
Savukārt Rubenis dalās ar pieredzi no savas jaunības – situāciju, kurā kopā ar draugiem nonāca finansiālās grūtībās un nespēja rast izeju. Viņš atceras, ka tajā brīdī šķita: viss ir sabrucis. Tikai saruna ar vecākiem parādīja, cik daudz spēj mainīt atklātība. “Dažreiz pietiek tikai piezvanīt un pateikt, kas noticis – tad risinājums parādās,” viņš atzīst. Šis piemērs apliecina, ka palīdzība nereti sākas tieši tur, kur beidzas klusēšana.
Pēc šī stāsta Oliņa akcentē, ka atklātība nav vājums, bet brieduma pazīme. “Tas, ka tu palūdz palīdzību, nav vājums. Tas ir spēks atzīt, ka esi cilvēks,” viņa uzsver. Spēja nosaukt savas grūtības ļauj jaunietim novērst iekšēju pārslodzi un saņemt atbalstu situācijās, kuras viens pats viņš vēl nespēj atrisināt.
Lai palīdzība vispār būtu iespējama, svarīga ir atklāta saruna. “Pieaugušie nav gaišreģi – viņi nespēj nolasīt tavas domas, tev tas jāpasaka,” norāda Oliņa. Savukārt Rubenis precizē, ka atbalsts nav vienvirziena process. “Palīdzība nav tāds pakalpojums, ko kāds tev sniedz. Tā ir sadarbība,” viņš saka. Tikai dialogā rodas risinājumi, kuros iesaistītas abas puses.
Sarunas noslēgumā Oliņa sniedz būtisku atziņu par cilvēka robežām. “Mums katram ir brīži, kad esam nokodušies vairāk, nekā varam nokost,” viņa saka, uzsverot, ka nevienam nav jānes viss smagums vienatnē. Brīdis, kad jaunietis spēj pateikt “man vajag atbalstu”, kļūst par pagrieziena punktu – no klusuma uz risinājumu un no pārslodzes uz spēku atgūšanu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Rītdienas maršruts” saturu atbild AS “Radio SWH”.
