Treneris un pludmales volejbolists Mārtiņš Pļaviņš nupat saņēmis “Trīs zvaigžņu balvu 2025” nominācijā “Gada jaunatnes sporta treneris”. Raidījumā “Vakara sporta stunda” viņš par atzinību runā no trenera skatpunkta un akcentē ikdienas darbu ar jaunatni, atbildību, ko nes šāds tituls, kā arī pieredzi, ko cenšas nodot tālāk nākamajai sportistu paaudzei.
Spilgtākais brīdis, Pļaviņa uzskatā, bijis balvas pasniegšanas mirklis. “Kad es redzēju, ka Valsts prezidents nāk pasniegt balvu, tad skaidrs bija tas, ka ar tādu lēnu sirdspukstu nemaz nevar uzkāpt uz tās skatuves,” atzīst treneris, salīdzinot sajūtas ar sacensību spriedzi, tikai citā – personiskākā – formā.
Runājot par darbu ar jaunatni, Pļaviņš uzsver atbildības aspektu. “Ja man lūdz palīdzību, man ir grūti atteikt, jo sports daudz ko ir devis man,” viņš saka. Trenera lomu viņš nesaista ar ambīcijām pēc tituliem, bet ar pienākumu nodot pieredzi tālāk. “Tas kaut kādā ziņā ir mans pienākums palīdzēt citiem, lai kāds paliktu pēc manis,” skaidro treneris.
Ikdienas darbā galvenais uzsvars tiek likts uz disciplīnu. “Tā disciplīna, tā rutīna – nākt uz treniņiem,” viņš norāda, piebilstot, ka jaunībā progress ir straujāks, bet vēlāk katrs solis prasa arvien lielāku ieguldījumu. “Progress nav pašsaprotama lieta,” uzsver Pļaviņš, akcentējot, ka rezultāti nerodas bez konsekventa darba.
Sarunā iezīmējas arī plašāks skatījums uz pludmales volejbolu Latvijā. “Mēs esam tāda… spītīga tauta,” saka Pļaviņš, skaidrojot, kāpēc sportisti, kuri sāk ar minimāliem resursiem, nereti spēj sasniegt augstu līmeni. “Smags darbs pārspēj talantu, un pludmales volejbolā tieši tā arī ir,” viņš rezumē, uzsverot rakstura nozīmi ilgtermiņa izaugsmē.
Par nākotni Pļaviņš runā mierīgi un bez skaļiem solījumiem. “Ja vairāk atbildību, vairāk iespēju augt,” viņš saka, uzsverot, ka balva ir stimuls turpināt iesākto. “Es augu līdzi gan kā treneris, gan kā spēlētājs,” piebilst sportists, atgādinot – arī atzinības brīžos galvenais ir process, nevis gala rezultāts.
