Roberta Krūzberga olimpiskā bronzas medaļa nav sensācija vienas dienas ietvaros – tā ir vairāku gadu sistemātiska darba kulminācija. Raidījumā “Vakara sporta stunda” šorttreka trenere Evita Krievāne atklāj, ka pirms starta pārliecība par rezultātu viņai jau bijusi: “Tā kā viņš māk savākties uz svarīgiem startiem, tad viņam reāli ir visas iespējas izcīnīt tās medaļas.”
Tieši mentālā noturība, pēc viņas teiktā, kļūst par izšķirošo faktoru olimpiskā līmeņa sacensībās. Šorttreks ir sporta veids, kur distances ir īsas, kļūdas – liktenīgas, bet spēja saglabāt mieru – izšķiroša. Krievāne uzsver, ka Krūzbergs spriedzes brīžos burtiski pārvēršas: “Viņš tā kā tāds robotiņš pārvēršas,” norādot uz sportista spēju precīzi izpildīt taktiskos norādījumus pat maksimāla stresa apstākļos.
Vienlaikus trenere, kura pati piedalījusies Turīnas olimpiskajās spēlēs, uzskata, ka panākums varēja būt vēl lielāks: “Es domāju tā, ka, ja nebūtu tā trauma, viņam reāli bija ne tikai viena iespēja uz medaļu.” Šis teikums iezīmē svarīgu niansi – olimpiskā medaļa šajā gadījumā nav vienas distances veiksme, bet gan stabilitātes apliecinājums, ko nespēja apturēt pat veselības problēmas.
Runājot par sportista raksturu un pašaizliedzību, Krievāne uzskata, ka Krūzbergs būtu devies trasē pat tad, ja trauma būtu smagāka un nebūtu gatava aizvietotāja: “Nu, es teiktu, ka jā.” Šāda attieksme raksturo sportistu, kurš ir gatavs cīnīties par augstākajām vietām par katru cenu.
Trenere atgādina, ka elite netiek sasniegta tikai ar talantu: “Sports – tas nav tikai par fizisko vai talantu.” Viņa turpina: “Tā kā Robis minēja intervijā, tas talants jau te paliek mazsvarīgāks, bet tad ir tās tavas darbaspējas, neatlaidība.” Tieši konsekvence un darba kultūra ļāvušas Krūzbergam nonākt līdz olimpiskajam pjedestālam.
Daudzi nezina, ka šorttreka asmens ir tikai 1,1 milimetru plats – “tas ir tā kā nazis,” salīdzina Krievāne. Neskatoties uz bīstamību un ātrumu, viņa šo sauc par lētāko ziemas sporta veidu startam. Sākumā bērnus trenere pat nelaiž pie dārgajām slidām, bet pusgadu “dzenā” ar parastām hokeja slidām, lai iemācītu pamatus.
Krievāne neslēpj, ka viņas pieeja ir strukturēta: “Es esmu metodiķis.” Katrs treniņš, katra detaļa un mentālais profils tiek analizēts. Šī sistemātiskā pieeja attiecas ne tikai uz šorttreku, bet arī uz darbu ar jaunajiem hokejistiem, kuriem viņa palīdz uzlabot slidošanas tehniku un starta ātrumu. Pamatu kvalitāte un pareiza metodika ir tas, kas vēlāk izšķir rezultātu lielajā sportā.
