Rīgas apkaimju biedrības vairs nav tikai vieta, kur kaimiņi kopīgi cīnās par bedres salabošanu vai jaunu soliņu. Tās iesaistās pilsētas attīstībā, veido kopienas un var kļūt par atbalstu arī krīzes situācijās. Raidījumā “Redzeslokā: Sabiedrība” Rīgas Apkaimju alianses valdes priekšsēdētājs Māris Jansons stāsta, ko iedzīvotāji var panākt, darbojoties kopā.
Rīgas Apkaimju alianse šobrīd apvieno 39 dažādas Rīgas apkaimju biedrības. Tās vieno cilvēkus, kuriem rūp savā dzīvesvietā notiekošais un kuri ir gatavi iesaistīties. Aktuālākais jautājums ar lielu atrāvienu ir satiksme, taču intereses ir dažādas – no kultūras un kopienas pasākumiem līdz zaļākai videi un publiskās telpas uzlabošanai.
“Vispirms vajag dabūt to sajūtu, ka tu vispār vari kaut ko ietekmēt – to varēšanas sajūtu.”
Tieši mazi, redzami panākumi, Jansona ieskatā, mudina cilvēkus iesaistīties vairāk. Kad izdodas atrisināt pirmo problēmu, parādās arī jaunas idejas un pārliecība: “Ā, mēs varam!” Tāpēc viņš neiesaka sākt ar grandioziem projektiem. Savukārt biedrības, kas jau uzkrājušas pieredzi, ķeras pie daudz sarežģītākiem jautājumiem – piemēram, krustojumu pārbūves vai citiem infrastruktūras projektiem, kuru īstenošana var prasīt trīs vai četrus gadus.
Būtiska ir arī pati pieeja pašvaldībai. Pilsoniskā līdzdalība nenozīmē tikai norādīt uz problēmu – apkaimju biedrībām jāspēj noskaidrot iedzīvotāju viedokli, pamatot savas vajadzības un piedāvāt konkrētus risinājumus. Tas dod tām spēcīgāku balsi sarunās ar pašvaldību.
Viens no sasniegumiem, ar ko Jansons īpaši lepojas, ir līdzdalības budžets Rīgā, kas ļauj iedzīvotājiem pašiem piedāvāt idejas. Kā spilgtu piemēru viņš min Bolderājas vietzīmi, ko salīdzina ar Holivudas stila uzrakstu. “Tas ieguvums, manuprāt, ir daudz lielāks nekā tie daži tūkstoši, kas tur tika iztērēti. Un Rīgas pilsēta nekad pat nebūtu to varējusi izdomāt.”
Taču apkaimju nozīme nebeidzas ar pilsētvides uzlabošanu. Jansons min pieredzi Kundziņsalā, kur pēc mājas ugunsgrēka apkārtējo cilvēku palīdzība bijusi ļoti ātra un jaudīga. Pazīstot cilvēkus savā apkaimē, rodas arī lielāka drošības sajūta un pārliecība, ka nelaimē būs, pie kā vērsties.
Šī iemesla dēļ viena no jomām, kurā Jansons vēlas daudz lielāku sabiedrības iesaisti, ir civilā aizsardzība.
“Viena lieta, par ko mēs daudz domājam un kas mums liekas svarīgi, ir iedzīvotājus iesaistīt civilajā aizsardzībā, lai nebūtu tā, ka tikai seši darbinieki Rīgas domē par to domā. Jo tad, kad būs riktīgi slikti, tad jums ar to būs daudz par maz.”
Rīgas Apkaimju alianse jau izmēģinājusi praktiskas aktivitātes, kurās cilvēki mācās lietot rāciju, orientēties ar karti un vienlaikus iepazīst savus kaimiņus. Šādas mācības būtu vērtīgi rīkot tieši konkrētās apkaimēs, jo tās palīdz gan sagatavoties neparedzētām situācijām, gan veidot savstarpēju uzticēšanos.
Apkaimes biedrība nevar būt arī noslēgta domubiedru grupa. Tai jārunā ar pārējiem iedzīvotājiem, jānoskaidro viņu viedokļi un jāspēj sadzīvot ar domstarpībām. “Normālā valstī vajadzētu būt arī tā, ka man nepatīk tas, ko jūs darāt, jo viedokļi ir dažādi – mums nav Ziemeļkoreja. Tas arī ir okei,” saka Jansons.
Tieši spēju sarunāties viņš redz kā vienu no būtiskākajiem apkaimju biedrību nākotnes uzdevumiem. Pilsoniskā sabiedrība aug lēni, un, pēc Jansona domām, tai pretī darbojas arī sociālie tīkli ar uzsvaru uz negatīvām emocijām, kas grauj savstarpējo uzticēšanos un spēju sadarboties.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Redzeslokā: Sabiedrība” saturu atbild AS “Radio SWH”.
