Mūsdienu makšķerēšanā pieredzi un ūdens pazīšanu arvien biežāk papildina tehnoloģijas, kas ļauj zem ūdens saskatīt arvien vairāk. Raidījumā “Zaļais stūris” “Eholotes.eu” veikala izveidotājs un makšķernieks Mārtiņš Balodis stāsta, cik tālu attīstījušies sonāri un vai tie nemaina pašas copes būtību.
Balodi tehnoloģijas interesē ne tikai kā iespēja ātrāk tikt pie loma. Viņam būtiski ir saprast, ko zivs dara, kāpēc tā izvēlas konkrētu vietu un kā to iespējams noķert. Tieši iespēja arvien labāk izprast zemūdens pasauli ir viens no iemesliem, kāpēc viņš seko tehnoloģiju attīstībai.
“Zem ūdens mēs redzam tā kā ar kameru, tikai daudz tālāk, nekā ar kameru var redzēt. Progresu mēs neapturēsim. Jautājums ir, kā mēs to mācēsim izmantot saudzīgi, prātīgi, nepazaudējot hobija garšu?”
Zivs, zāle vai akmens – atšķirība ir redzama
Balodis nesenās copes laikā Zviedrijā praksē izmēģinājis jaunākās paaudzes sonārus. Viņš stāsta, ka atšķirība starp tehnoloģiju paaudzēm kļuvusi tik ievērojama, ka zemūdens vidi iespējams nolasīt daudz precīzāk nekā iepriekš.
Raksturojot dēla pieredzi ar jaunāku sonāru, Balodis atstāsta viņa secinājumu: “Akmens ir akmens, zāle ir zāle un zivs starp zālēm vai zivs starp akmeņiem ir zivs.” Turklāt tas bijis saskatāms aptuveni 40 metru attālumā.
Balodis secina, ka tehnoloģijas kvalitātes ziņā sāk pietuvoties zemūdens kamerām, turklāt ar skenēšanu iespējams iegūt informāciju ievērojami lielākā attālumā, nekā to ļautu kamera ierobežotas redzamības apstākļos.
Vai tā vēl ir makšķerēšana?
Šādas iespējas rada arī jautājumu, kur beidzas tradicionālā cope un sākas ļoti mērķtiecīga zivju meklēšana ar tehnoloģiju palīdzību. Raidījuma vadītājs Māris Olte atzīst, ka pats savā prātā sācis nošķirt makšķerēšanu no zivju ķeršanas – ja ekrānā redzi, kur zivs atrodas, atliek mēģināt to piemānīt.
Balodis uz šo robežu raugās citādi. Viņš atgādina, ka tehnoloģijas makšķernieks izmanto arī tad, ja laivā nav jaunākā sonāra.
“Ja tu gribi noķert zivi, tu nekur neliksies bez tehnoloģijām. Arī “Google Maps” ir tehnoloģija.”
Turklāt tehnoloģiju uzdevums nav tikai parādīt, kur konkrētajā brīdī atrodas zivs. Balodis stāsta, ka Zviedrijā, makšķerējot nepazīstamos ūdeņos, ar sonāra palīdzību izdevies saprast, kāda vide patīk līdakām. Pēc tam līdzīgas vietas meklētas arī citviet, un tās izrādījušās produktīvas. Tādējādi ekrānā redzamā informācija palīdz ne tikai atrast zivi, bet arī labāk izprast tās uzvedību un izvēlēto dzīvesvietu.
Nākamais solis – vēl precīzāks skats zem ūdens
Balodis prognozē, ka sonāru attīstība turpināsies lielākas izšķirtspējas un darbības attāluma virzienā. Vienlaikus pastāv fiziski ierobežojumi – jo detalizētāku attēlu vēlas iegūt, jo sarežģītāk to nodrošināt lielā attālumā.
Skeptiskāk viņš gan raugās uz mākslīgā intelekta iespējām papildināt vai ģenerēt sonāra attēlu – uz ūdens svarīgākais nav pēc iespējas skaistāks attēls, bet gan informācija, ko tehnoloģija sniedz makšķerniekam.
Sonāri, visticamāk, kļūs vēl precīzāki un ļaus zemūdens pasaulē saskatīt arvien vairāk, taču līdz ar to aktuālāks kļūs arī jautājums par robežu starp tehnoloģiju sniegtajām iespējām un tradicionālo copi. Baloža skatījumā galvenais ir tās izmantot saudzīgi un prātīgi, vienlaikus “nepazaudējot hobija garšu”.
