Ikdienā rakstām ziņas, e-pastus un komentārus, bet kad pēdējo reizi kaut ko uzrakstījām vienkārši sev? Pat šķietami nejauši uz papīra uzliktas domas var aizvest pie negaidītiem atklājumiem. Raidījumā “Redzeslokā: Sabiedrība” festivāla “Rakstivāls” veidotājs Edijs Šauers un brīvprātīgo koordinatore Anete Katrīna Breikša stāsta, kā rakstīšana palīdz iepazīt sevi un kāpēc tai vērts pievērsties arī tiem, kuri nekad nav domājuši kļūt par rakstniekiem.
Rakstīt var ikviens – un gribētāju netrūkst
Jau trīs gadus Līgatnē notiek festivāls “Rakstivāls”, kas pulcē ne tikai rakstniekus, bet ikvienu, kurš vēlas izmēģināt spēkus rakstīšanā. Festivālu ik gadu apmeklē aptuveni 500 cilvēku – gan jaunie literāti un žurnālisti, gan cilvēki, kuri vēlas pierakstīt savas dzimtas vēsturi vai vienkārši labāk izprast sevi.
Festivāla darbnīcās rakstīšana tiek apvienota arī ar mūziku, deju un citām radošām nodarbēm, meklējot jaunus iedvesmas avotus. Interese ir tik liela, ka dažās darbnīcās visiem pat nepietiek vietu. “Rakstīt var ikviens,” uzsver Šauers, piebilstot, ka festivāls var palīdzēt arī tiem, kuri vēl tikai meklē, par ko un kā rakstīt.
Kad roka aizved tur, kur prāts nav plānojis
Lai rakstīšana būtu vērtīga, nav obligāti jārada romāns vai dzejas krājums. Šauers skaidro, ka pats rakstīšanas process var palīdzēt atklāt domas, kuras sākotnēji nemaz nav bijušas apzinātas. Reizēm, ļaujot domām brīvi plūst, radošais process atraisās un aizved negaidītā virzienā.
“Roka vai valoda mūs sāk aizvest tur, kur mēs pat sākumā nenojautām, kur mūs var aizvest. Radošais process pēkšņi atraisās, un mēs varam tikai brīnīties un paši par sevi priecāties – kur gan mūsos tas viss bija iekšā, kad tagad to visu uzrakstījām?”
Rakstīšana var palīdzēt arī sakārtot domas un labāk izprast savas emocijas. Breikša piekrīt, ka reizēm, kad pienākumu un domu kļūst pārāk daudz, palīdz pat visvienkāršākā to pierakstīšana.
“Man liekas, tas kaut kādā veidā arī palīdz varbūt to stresu aizdzīt prom. Varbūt tajā brīdī, kad ir tāda sajūta, ka viss ir par daudz, vienkārši visu rakstīt ārā,” viņa stāsta.
Taču rakstīšanas ieguvumi neaprobežojas tikai ar radošumu un emocionālo pašsajūtu. Šauers īpaši izceļ arī rakstīšanas ar roku nozīmi bērnu attīstībā, skaidrojot, ka tā palīdz attīstīt smalko motoriku, savukārt lasīšana un rakstīšana veicina iztēli, radošumu un spēju izprast tekstu. Viņaprāt, šīs prasmes ir svarīgas ne tikai skolā, bet arī turpmākajā dzīvē.
Bailes no baltas lapas un citu vērtējuma
Tomēr sākt rakstīt ne vienmēr ir viegli. Šauers iesaka negaidīt īsto iedvesmas brīdi un necensties uzreiz radīt kaut ko izcilu.
“Paņemt rakstāmo un brīvi rakstīt jebko, kas ienāk prātā. Ļaut domām, asociācijām plūst un rokai rakstīt. Vienalga, kas tur būs,” viņš raksturo vienu no paņēmieniem, kā pārvarēt bailes no baltas lapas.
Vēl grūtāk reizēm ir uzdrošināties savu uzrakstīto parādīt citiem. Breikša atceras pieredzi Latvijas Kultūras akadēmijā, kad publiski lasījusi savu dzeju: “Es biju ļoti pārbijusies, jo tu tik ļoti parādi visu sevi. Man liekas, ka es esmu pilnīgi kaila bezmaz vai.”
Šauers atgādina, ka cilvēki nereti ir pārāk prasīgi pret savu uzrakstīto un šaubās, vai viņu stāsts vispār kādam būs interesants. Tomēr citu reakcija var patīkami pārsteigt, tāpēc viņš aicina būt pielaidīgākiem pret sevi un nebaidīties dalīties ar savu darbu.
Ne katram uzrakstītajam tekstam jākļūst par publicētu darbu – reizēm vērtīgākais ir pats rakstīšanas process un tas, ko tā laikā izdodas atklāt par sevi.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Redzeslokā: Sabiedrība” saturu atbild AS “Radio SWH”.
