Aļaskas plašumos medības izrādījušās pavisam citādas, nekā sākotnēji iztēlojies mednieks Kaspars Poišs. Tā vietā, lai izvēlētos starp vairākiem aļņiem, nācies dienām ilgi mērot desmitiem kilometru, nakšņot teltī bez apkures un sastapt lāčus. Tikai astotajā dienā parādījies ilgi gaidītais medījums, taču arī tad viss nav bijis tik vienkārši. Par piedzīvoto Aļaskas savvaļā Poišs stāsta raidījumā “Zaļais stūris”.
“Uzreiz varētu apgāzt kaut kādas fantāzijas un sapņus, kas varbūt arī man sākotnēji bija – kā es varēšu izvēlēties, varbūt ņemt šito vai to. Tās ir pilnīgas muļķības. Divu nedēļu laikā es redzēju divus aļņus,” atklāj Poišs.
Tālu no civilizācijas un bez ierastajām ērtībām
Konkrētajā Aļaskas apvidū aļņu medību sezona ilgst vien 11 dienas – no 5. līdz 15. septembrim –, tāpēc ekspedīcija jāplāno laikus. Lai nokļūtu medību vietā, Poišam nācies izmantot vairākas lidmašīnas, tostarp hidroplānu un nelielu lidaparātu, kurā līdzi drīkstējis ņemt aptuveni 23 kilogramus bagāžas.
Galapunktā viņu sagaidījuši divi pavadoņi – gids un viņa palīgs. Par mājvietu kļuvušas divas teltis bez apkures, bet ikdiena aizritējusi garos pārgājienos pa gandrīz neapdzīvotu tundru, šķērsojot strautus un purvainas vietas.
“Šīs ir, manuprāt, tās īstās pirmatnīgās medības, kas katrā medniekā iekšā kaut kur ir iesakņojušās. Tas ir tas īstais,” uzsver Poišs.
Ekspedīcijas laikā sastapti arī lāči, tostarp mātītes ar mazuļiem. Šādas tikšanās prasījušas īpašu piesardzību, jo lāču mātes, sajūtot apdraudējumu, var kļūt agresīvas. Tāpēc medniekiem bijis jādomā ne tikai par medījumu, bet arī par savu drošību.
Sešas dienas bez rezultāta, līdz viss mainās
Lai gan gidi iepriekš bija izpētījuši aļņu pārvietošanās maršrutus, pirmās dienas pagājušas bez rezultāta. Redzēti ziemeļbrieži, lāči un vilks, taču meklētos aļņus sastapt nav izdevies.
“Ceturtajā dienā tu jau saproti, ka, Kaspar, nu nav tā, kā zooloģiskajā dārzā. Pagaidām aļņu nav,” ar pašironiju atceras mednieks.
Arī piektā un sestā diena pagājusi bez rezultāta, tāpēc mednieki nolēmuši mainīt gan atrašanās vietu, gan aļņu pievilināšanas taktiku. Līdz tam gids mēģinājis atdarināt mātītes balsi, taču Poišs ierosinājis izmēģināt tēviņa saucienu.
Astotās dienas vakarā gids izmēģinājis jauno paņēmienu – atdarinājis aļņa tēviņa saucienu un skrāpējis zarus. Pēc aptuveni desmit minūtēm tālumā parādījies liels alnis.
870 metri, iekšēja panika un izšķirošais šāviens
Ieraugot alni, gids licis gatavoties šāvienam, taču attālums līdz dzīvniekam bijis 870 metri. “Es saprotu, ka es varu norakt visu savu ceļojumu,” atceras Poišs.
“Manī iestājās slēpta iekšējā panika. Es saprotu, ka nu ir tāds baigais “to be or not to be” (būt vai nebūt – aut.). Šekspīrs ierunājās manī pilnā balsī,” viņš turpina.
Alnis iegājis atpakaļ kokos, taču turpinājis virzīties mednieku virzienā. Saprotot, ka radusies iespēja pietuvoties, visi trīs metušies skriešus pa sūnaino tundru, cenšoties saīsināt attālumu līdz dzīvniekam.
Kad alnis atkal parādījies starp kokiem, attālums bija sarucis līdz 330 metriem. “Un tad ir tāds purns, bārda, acs, ragi, kupris, pauze, šāviens,” izšķirošo mirkli atceras Poišs.
Pēc šāviena alnis pazudis mežā. Sekojušas aptuveni 30–40 minūtes neziņas, līdz mednieki devušies pārbaudīt rezultātu. Dzīvnieks atrasts vien 20 metrus no vietas, kur tam trāpīts. “Laime pilnīgā!” atceras Poišs.
Taču ar veiksmīgu šāvienu piedzīvojums vēl nav beidzies. Aļaskas medību noteikumi paredz, ka no medību vietas jāizved visa pārtikā izmantojamā gaļa. Poišs uzsver, ka šo prasību ievērošana tiek stingri kontrolēta un pārkāpumi var radīt nopietnas sekas arī gidam.
Turklāt līdz nometnei bijis aptuveni divu stundu gājiens, tāpēc pēc ilgajām aļņa meklēšanas dienām medniekus gaidījis vēl viens fiziski smags pārbaudījums. Šie brīži – neparedzamība, piepūle un gandarījums par paveikto – arī veido pieredzi, ko Poišs raksturo kā īstas pirmatnīgas medības.
