Paralimpiete, profesionāla sportiste, paraolimpisko spēļu čempione un pasaules rekorda īpašniece Diāna Krūmiņa, viesojoties raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi”, atklāj, vai ir pieņēmusi sava likteņa sitienu – staigāšanas spēju zaudējumu. Tāpat sportiste pastāsta par jaunu studiju uzsākšanu – kāds tam sakars ar sportu un ko viņa vēlētos darīt nākotnē.
Kādā intervijā Krūmiņa minējusi, ka, ja pēc avārijas būtu nonākusi mediķu aprūpē, gulējusi vairākus mēnešus, iespējams, būtu varējusi staigāt joprojām. Vai šo dzīves likteņa pavērsienu sportiste ir spējusi pieņemt, Krūmiņa nosaka: “Jā, jo tas ir jau 12 gadus atpakaļ. Ja tas būtu pateikts pēc gada, piemēram, tad varbūt būtu bijis citādāk, bet atkal skatos, lai vai cik banāli neizklausītos, uz šo pozitīvi.”
Viņa turpina: “Ir arī sava veida mācība, ka nevar piekrist visam, ko ārsts saka, tur vajag konsultācijas un tā tālāk. Es domāju tanī brīdī sāpes mani pārņēma, man jau bija vienalga, – ka tik no sāpēm atbrīvo. Dakteris uztaisīja blokādes, ko nevajadzēja darīt. Kā jau teicu, būtu kādus četrus piecus mēnešus pagulējusi uz cietas virsmas, tad 80 procentos būtu staigājusi. Tagad es uz to skatos – ko es varu izdarīt? Es vairs nevaru izmainīt savu likteni, bet es varu mēģināt dzīvot labāk un laimīgāk.”
Sportiste atzīst, ka ar konkrēto ārstu nav sazinājusies un nemaz netaisoties to darīt: “Priekš kam bojāt sev nervus? Lai taču tas ārsts strādā. Es ceru, ka ne ar vienu citu tā nav noticis. Lai viņš tur dzīvo Vācijā, kur viņš arī dzīvo. Es par to nedomāju, jo es jau teicu – es esmu traka blondīne, un es mīlu šo dzīvi tādu, kāda tā ir.”
Savu enerģiju Krūmiņa šobrīd ielikusi kādā jaunā nodarbē – studijās Latvijas Universitātē, ko pamudinājusi māsa ar savu meitu. “Varbūt man ir gudra galva, bet es esmu slinka. Tieši uz mācīšanos, es nerunāju par sportu – sportā es esmu iekšā ar visām četrām,” teic paralimpiete, “Tagad mācos par treneri. Es gribu saprast, kā tas ir – būt otrpus, jo es kā sportiste zinu, ka tas nav viegli – cik daudz ir jāiegulda, lai tu sasniegtu kaut ko.
Varbūt man trāpīsies tāda sportiste kā es pati un tad varētu būt, ka tur būs sirmi mati. Es domāju, ka tas būs interesanti, un es gribu nodot savas zināšanas cilvēkiem tālāk. Kas zina, varbūt izaudzināšu kādu augstas klases sportistu un varbūt dzirdēsim himnu, bet svarīgākais ir atdot to, ko Latvijas Olimpiskā komiteja man ir devusi un Latvijas tauta – to es gribu atdot atpakaļ – savas zināšanas, savu pieredzi.”
Vairāk klausies “Ar dziesmu par dzīvi” ierakstā!