Kristāldzidras Alpu upes, foreles, kas uz mānekļa metas atkārtoti, un itāļi, kuri šajā sportā dzīvo jau no bērnības, – ar šādu pieredzi no foreļu pasaules čempionāta Itālijā raidījumā “Zaļais stūris” atgriežas makšķernieks Nemo Olte. Sarunā viņš atklāj, kāpēc Itālija foreļu sportā joprojām ir soli priekšā pārējiem un kāpēc šīs sacensības viņam vēl ilgi paliks atmiņā.
“Tajos brīžos, kad nemakšķerējām, tāpat gribējās makšķerēt,” smejas Olte, raksturojot dienas Itālijas kalnu upēs. Viņš atzīst, ka pat pieredzējušam makšķerniekam redzētais brīžiem šķitis neticams: “Zils ūdens, agresīvas foreles, lielas foreles, mazas foreles.” Dzidrajā ūdenī zivis bija redzamas pat vairāku metru dziļumā, un tieši tas sacensības padarījis īpaši sarežģītas.
“Tā zivtiņa tomēr negrib to pašu, kas mūsu Latvijā strādā,” saka Olte. Sportistiem nācies nepārtraukti pielāgoties – mainīt mānekļu krāsas, svarus un pieeju. Taču lielākais pārsteigums bijusi foreļu agresivitāte. “Kā pakustina, tā ir iekšā,” viņš saka. Dažas zivis vienu un to pašu mānekli esot ķērušas atkārtoti vairākas reizes pēc kārtas. “Vispār nevar saprast, kāpēc viņa var noķert piecas reizes pēc kārtas vienu zivi,” smejas sportists.
Latvijas izlase kopvērtējumā ierindojās 11. vietā, bet pats Nemo Olte individuāli sasniedza pasaules labāko trīsdesmitnieku. Viņš neslēpj – Itālijas sportistu dominance nav nejaušība. “Viņi to dara no bērna kājas,” viņš saka par vietējiem makšķerniekiem. Itāļiem aiz muguras esot veselas komandas ar treneriem, palīgiem un gadiem krātu pieredzi kalnu upēs. “Tas ir tā kā mūsējiem likt noķert asarus pludiņu sacensībās,” salīdzina Olte.
Īpaši spilgti viņam atmiņā palicis kāds dramatisks moments pie milzīga ūdenskrituma. Olte pieķēris lielu foreli, kas uzreiz aizgājusi lejup pa straumi: “Man bija jāceļ tā zivs augšā, jāuziet atpakaļ uz savu zonu, un tad tikai viņu varēja iesmelt.” Sacensību noteikumi paredzējuši, ka zivs jāiesmeļ tieši savā sektorā, tāpēc cīņa izvērtusies īpaši saspringta. Pēc tam viņš pats sev nosolījies – pie ūdenskritumiem vairs nemetīs.
Par pašiem sacensību organizatoriem Olte runā ar smaidu: “Itāļi, kā jau itāļi. Mazliet savā jautrībiņā.” Kamēr vieni tiesneši kavējušies, citi devušies pēc picas vai piedāvājuši kafiju sportistiem. Taču tajā pašā laikā viņš uzsver, ka pasaules līmeņa čempionātu sarīkot tik sarežģītās upēs ir milzīgs darbs. “Daži nevar savākties piecos gados izveidot vienu čempionātu,” atzīst Olte.
Vienlaikus viņš neslēpj – Latvijai vēl daudz jāaug, lai regulāri cīnītos par medaļām. “Mēs varbūt neesam poļi, kuriem ir daudz un lielas zivis, mums tomēr jāpacīnās par katru mazo līdaciņu, bet tas jau nav slikti – tas mums iedod vairāk domāšanas spēku,” saka Olte. Tomēr, klausoties viņa stāstos, kļūst skaidrs – foreļu sports ļoti ātri kļūst par aizraušanos, no kuras vairs nevar atrauties.
