Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” pludmales volejboliste Anastasija Samoilova pastāsta par to, cik ilgi ierasti norit volejebolistu karjera, kāpēc vecums nereti ir tikai skaitlis un vai čempiones tituls ir viņu kā mainījis. “Es varu teikt, ka es esmu laimīgs cilvēks,” par savu dzīvi rezumē Samoilova.
Vai pludmales volejbolista karjerai ir arī kāds “termiņš”, kāds ir citiem sporta veidiem, Samoilova pastāsta, ka patiesībā pludmales volejbolu var spēlēt gana ilgi. “Puiši – tur vispār var līdz 40 gadiem, meitenes – arī ir tādi piemēri, kuras spēlē līdz 38-40. Par mums ar Tīnu (Tīna Graudiņa – aut.) visi joprojām saka, ka mēs esam tās jaunās meitenes. To ir ļoti patīkami dzirdēt,” viņa atzīst.
“Vecums ir tikai cipars – nedomājiet par to! Protams, pēc sajūtām – galvenais ir justies labi un laimīgi,” pārliecināta ir pludmales volejboliste.
Uz Šipkēvica teikto, ka rokmūzikā 27 gadi ir brīdis, kad jābūt uzmanīgiem – slava, nauda, vara – ne visi ar to tiek galā, Samoilova norāda, ka viņas uzvaras, panākumi un profesionālā karjera ir viņu ļoti mainījusi: “Mācījos skolā, gāju uz volejbola treniņiem, man bija grūti iedomāties, ka es kādreiz varēšu kļūt vispār par Eiropas čempioni vai aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm, jo tādu piemēru Latvijā ir ļoti maz.”
Viņa turpina: “Es, protams, ticēju, ka es to varēšu, bet, jā, nebija tā, ka es redzēju sevi, kā profesionālu pludmales volejbolisti. Tā kā es esmu ļoti pateicīga vispār savam ceļam, jo tāda dzīve, es teiktu, kāda ir man, un tā veiksme, kura bija dažādos dzīves posmos, un mans ieguldītais darbs, daudz ko izdarīja, un es varu teikt, ka es esmu laimīgs cilvēks.”