Bērns sēž pie galda, skatās burtnīcā, neko nedara – un pēc piecām minūtēm jau ir pie rotaļlietām, kamēr vecāks sāk dusmoties. Šī aina daudzās ģimenēs atkārtojas gandrīz katru dienu. Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro – tas, kas izskatās pēc slinkuma, patiesībā bieži ir emocionāls signāls.
Ikdienā vecāki redz sekas, nevis cēloni. Bērns atliek, izvairās, it kā ignorē pienākumus. “No malas tas izskatās pēc slinkuma vai spītības, bet bieži aiz šīs vilcināšanās slēpjas kas cits,” uzsver Rubenis. Viņš aicina neapstāties pie virspusēja vērtējuma, jo aiz šīs uzvedības nereti stāv nedrošība, trauksme vai vienkārši nezināšana, kā sākt.
Arī Oliņa skaidri norāda – problēma nav motivācijas trūkumā, bet spējā tikt galā ar iekšējo spriedzi. “Prokrastinācija jeb atlikšana nav slinkums – tā ir nespēja tikt galā ar savām emocijām,” viņa paskaidro. Bērnam uzdevums var šķist pārāk liels, garlaicīgs vai bez tūlītēja ieguvuma, tāpēc rodas dabiska vēlme to atlikt un izvairīties no nepatīkamajām sajūtām.
Un te slēpjas būtiska, bieži ignorēta detaļa – bērnam vispirms ir jāļauj izkāpt no spriedzes, nevis tajā vēl vairāk iestumt. Ja viņš visu laiku dzīvo ar sajūtu, ka “man tūlīt jāsāk”, trauksme tikai pieaug, un darbs netiek sākts vēl ilgāk. Patiesa atpūta bez vainas sajūtas nav slinkums, bet priekšnoteikums, lai vispār varētu saņemties.
Šī izpratne maina arī vecāku lomu. Tā vietā, lai steidzinātu vai atgādinātu atkal un atkal, svarīgāk ir būt blakus un palīdzēt sākt. “Vecāki var būt ļoti labi palīgi šajā procesā bērniem, nemēģinot dusmoties uz viņiem,” uzsver Oliņa. Tas nozīmē pāriet no kontroles uz sadarbību – no “ej dari” uz “darām kopā”.
Praktiski tas var izskatīties pavisam vienkārši: nevis prasīt izpildīt visu uzreiz, bet vienoties, ka sākumā tiek izdarīts tikai viens mazs solis – piemēram, izlasīts viens uzdevums vai uzrakstīts pirmais teikums. “Dažreiz vienkārši pasēdēšana blakus un uzsākšana rada tādu drošības sajūtu,” skaidro Oliņa. Kad sākums ir pārvarēts, pārējais bieži seko daudz vieglāk.
Sarunas noslēgumā izkristalizējas būtiskākais – bērna vilcināšanās nav nevēlēšanās, bet gan signāls par vajadzību pēc atbalsta. “Bērna vilcināšanās nenozīmē nevēlēšanos – tā ir zīme, ka pietrūkst kāda iekšējā balsta,” rezumē Rubenis. Dažkārt šis balsts ir pavisam vienkāršs – nevis vēl viens atgādinājums, bet cilvēks blakus, kurš palīdz spert pirmo soli.
