Raidījumā “Kā dzīvot tālāk?” viesojas 1988. gada olimpiskais čempions bobsleja divniekos un bronzas medaļas ieguvējs četriniekos, kā arī pirmais olimpisko spēļu Latvijas karognesējs kopš valsts neatkarības atjaunošanas – Jānis Ķipurs. Sarunā viņš atskatās uz savu olimpisko ceļu, bobsleja sporta bīstamību un cenu, ko prasa cīņa par augstākajiem mērķiem.
“Bobslejs ir ļoti bīstams sporta veids, to vajag saprast,” saka Ķipurs, uzreiz iezīmējot sporta realitāti, kurā romantikai vietas ir maz. Ātrums trasē neatstāj rezervi kļūdām, un katrs brauciens ir apzināts risks. Pietiek ar vienu neprecīzu kustību, lai sacensības beigtos ar smagām sekām. Tieši tāpēc bobslejā fiziskā sagatavotība iet roku rokā ar psiholoģisko noturību.
Runājot par kritieniem, Ķipurs ir tiešs un nepārprotams: “Ja tu kļūdies, tad tur nav variantu – ātrums ir liels, un sekas var būt ļoti nopietnas.” Šī realitāte sportistus pavada katrā startā, liekot koncentrēties līdz sīkākajai detaļai. Katrs brauciens kļūst par līdzsvaru starp drosmi un kontroli. Šajā sporta veidā kompromisi bieži vien maksā pārāk dārgi.
Atmiņās par 1988. gada Kalgari ziemas olimpiskajām spēlēm Ķipurs atklāj, cik trausla ir robeža starp uzvaru un neveiksmi. “Toreiz mēs sapratām, ka esam uzvarējuši tikai tad, kad finišējām pēdējā braucienā,” viņš atceras. Spriedze saglabājas līdz pat pēdējam mirklim, un pārliecība par rezultātu nāk tikai tad, kad darbs ir paveikts līdz galam.
Bobslejā izšķiroša loma ir arī tehniskajam aspektam. “Tehnika bobslejā nozīmē ļoti daudz – bez tās tu vari būt labs sportists, bet rezultāta nebūs,” uzsver Ķipurs. Sekundes simtdaļas, ko dod inventārs un nianses, augstākajā līmenī kļūst izšķirošas. Tāpēc aiz katra veiksmīga brauciena stāv ne tikai sportists, bet arī komanda, kas strādā ar detaļām, kuras skatītājs bieži nepamana.
Īpašu nozīmi sarunā ieņem arī identitātes jautājums. “Mēs startējām zem cita karoga, bet visi zināja, ka mēs esam latvieši,” saka Ķipurs. Šie vārdi atgādina par laiku, kad sporta sasniegumi kļuva par klusu, bet spēcīgu piederības apliecinājumu. Savukārt noslēgumā olimpiskais čempions nosaka: “Kad sports beidzas, dzīve turpinās, bet olimpiāde paliek atmiņā uz visu mūžu.”
