Laiks rit, bet bērns joprojām sēž uz grīdas ar vienu zeķi rokā. Vecāks steidzina, balss kļūst skaļāka, bērns vēl vairāk ieciklējas. Šādas ainas ģimenēs bieži atkārtojas rītos, vakaros un mājasdarbu laikā. Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kāpēc ikdienas sīkumi tik viegli pārvēršas par konfliktiem.
Vecākiem bieži šķiet, ka konflikts rodas bērna rīcības dēļ – viņš neklausa, vilcinās vai pretojas. Tomēr Oliņa uzsver, ka īstā problēma parasti slēpjas dziļāk. “Ļoti bieži cīņa nav par to, ko bērns dara, bet par to, kurš šajā situācijā kontrolē procesu,” viņa skaidro. Kad pieaugušais jūt, ka kontrole slīd ārā no rokām, spriedze pieaug, un ikdienišķa situācija ātri pāraug varas cīņā.
Īpaši jaunākiem bērniem vēl nav prasmju, kas ļautu mierīgi tikt galā ar vairākām prasībām vienlaikus. “Mazs bērns vēl nevar pats sevi regulēt – viņam ir vajadzīgs pieaugušais, kurš palīdz to izdarīt,” atgādina Oliņa. Ja noteikumi ir neskaidri vai uzdevumu ir par daudz, bērns apmulst. “Bērns nevar izpildīt piecus uzdevumus vienlaikus, ja viņam vēl nav attīstītas šīs prasmes,” viņa piebilst.
Savukārt Rubenis akcentē, ka šādās situācijās bieži ieslēdzas varas dinamika, kas nogurdina visus iesaistītos. “Varas cīņās ģimenē nav uzvarētāju – parasti visi beigās ir noguruši,” viņš saka. Bērns ļoti ātri sajūt pieaugušā bezspēcību, un tas tikai pastiprina pretestību. “Bērns ļoti ātri sajūt, ka pieaugušais pats ir haosā, un tad cīņa kļūst vēl asāka,” viņš norāda.
Speciālisti uzsver arī pieaugušo klātbūtnes nozīmi. Steidzināšana no otras istabas, draudi vai abstrakti norādījumi situāciju parasti neuzlabo. “Ja mēs steidzinām bērnu, bet paši neesam klātesoši, konflikts ir gandrīz neizbēgams,” saka Oliņa. Bērnam ir svarīgi redzēt pieaugušo blakus – mierīgu, skaidru un gatavu palīdzēt, nevis tikai kontrolēt rezultātu.
Runājot par risinājumiem, sarunā vairākkārt izskan doma par konkrētību un soli pa solim pieeju. “Konkrētība ir viena no svarīgākajām lietām ikdienas situācijās ar bērniem,” uzsver Rubenis. Tā vietā, lai dotu vairākus norādījumus pēc kārtas, daudz efektīvāk ir palīdzēt bērnam vienā darbībā konkrētajā brīdī. “Bērnam bieži nevajag vēl vienu norādījumu – viņam vajag pieaugušo blakus,” viņš rezumē.
Ikdienas konflikti ģimenē nav bērna sliktas uzvedības pazīme. Tie biežāk ir signāls par pārslogotu ikdienu, kurā trūkst laika, skaidrības un mierīgas klātbūtnes. “Draudi un solījumi pēc fakta bērnam neko nemāca – tie tikai palielina spriedzi,” uzsver Oliņa, aicinot vecākus meklēt nevis kontroli, bet sadarbību.
