Ir vakars, diena bijusi gara, un vecāks jau trešo reizi atkārto vienu un to pašu lūgumu. Bērns nereaģē vai pēkšņi uzsprāgst dusmās. Sajūta pazīstama daudziem – it kā bērns neklausītos vispār. Raidījumā “Pietura vecākiem” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kāpēc šādi brīži rodas un kāpēc “neklausīšana” bieži ir nevis kaprīze, bet signāls par pārslodzi.
Sarunas sākumā speciālisti aicina vecākus apstāties pie paša jēdziena “neklausīt”. Vai bērns tiešām apzināti ignorē pieaugušo, vai arī viņš vienkārši vairs nespēj uztvert informāciju? “Kad bērna pārslodze ir bijusi tik liela, viņš vairs nevis negrib dzirdēt, bet vienkārši nevar,” uzsver Oliņa. Šādos brīžos bērna uzvedība nav pretošanās – tā ir ķermeņa un nervu sistēmas reakcija uz izsīkumu.
Īpaši bieži šāda situācija veidojas pēc skolas vai bērnudārza. Dienas laikā bērnam ilgstoši jāseko norādēm, jāievēro noteikumi un jākontrolē sevi. “Ja pirms tam bērnam ir bijis ļoti daudz jāklausās, jāpilda norādījumi un jāseko disciplīnai, viņam vienkārši vairs nav resursu,” viņa paskaidro. Mājās šī spriedze nereti izpaužas kā raudāšana, dusmas vai pilnīga noslēgšanās sevī.
Savukārt Rubenis sarunā pievērš uzmanību tam, kas notiek bērna iekšienē brīdī, kad prasības turpinās: “Smadzenes pēc pārslodzes pārslēdzas izdzīvošanas režīmā, un tajā brīdī analīze vairs nestrādā.” Šādā stāvoklī bērns vairs nespēj loģiski domāt vai “saņemties”, pat ja pieaugušajam tas šķiet vienkārši. Kā viņš piebilst, “tajā sajūtā bērnam ir vai nu jāuzbrūk, vai jābēg, vai jāsastingst.”
Bieža vecāku reakcija šādos brīžos ir kļūt stingrākiem – paaugstināt balsi, atkārtot prasības vai steidzināt. Tomēr tas parasti situāciju tikai saasina. “Ja mēs šajā brīdī kļūstam stingrāki, bērns aizveras vēl vairāk,” norāda Rubenis. Konflikts ievelkas, un abas puses paliek nogurušas, nesadzirdētas un vīlušās.
Speciālisti uzsver, ka daudz efektīvāk ir laikus atpazīt pārslodzes brīdi un dot bērnam iespēju atgūt līdzsvaru. “Ir ļoti svarīgi atšķirt – vai šis ir brīdis, kad bērns ir iespītējies, vai arī tas ir pārslodzes brīdis,” saka Oliņa. Reizēm labākais risinājums ir nevis vēl viens skaidrojums, bet pauze. “Labākā lieta, ko vecāki šādos brīžos var darīt, ir dot bērnam telpu, lai viņš var saregulēties,” viņa uzsver.
Bērna “neklausīšana” ļoti bieži nav audzināšanas neveiksme. Tā ir zīme, ka bērnam šajā brīdī pietrūkst resursu, nevis labas gribas. “Dažreiz bērnam nevajag vēl vienu prasību – viņam vajag brīdi bez prasībām,” rezumē Rubenis. Brīdis, kad pieaugušais spēj apstāties, būt klātesošs un palīdzēt, nevis pastiprināt spiedienu, bieži kļūst par atslēgu atpakaļ uz sadarbību un mierīgāku ikdienu.
