Olimpiskajās spēlēs katrs kadrs nozīmē atbildību, un ne visu, ko redz kamera, drīkst parādīt skatītājiem. Raidījumā “Kā dzīvot tālāk?” viesojas Latvijas olimpiskās komandas digitālā satura veidotājas Lāsma Ločmele un Lilita Mitrofanova, atklājot, kā top olimpiskais saturs un kāds ir līdzsvars starp emocijām, pienākumu un stingrajiem noteikumiem Milānas–Kortīnas spēļu laikā.
Gatavošanās satura komandai sākas vēl pirms sportistu ierašanās. “Mēs braucam laicīgi, jo pirms sportistiem ir ļoti daudz darba, kas jāsagatavo,” stāsta Ločmele. Viņas vadlīnija ir skaidra – olimpiskais saturs nav tikai sacensību fiksēšana: “Tas nav tikai nofilmēt sacensības, tas ir parādīt sajūtu, atmosfēru un visu, kas notiek apkārt.” Tieši šī sajūta ļauj līdzjutējiem būt klātesošiem arī no attāluma.
Darba ikdiena olimpiskajās spēlēs rit augstā tempā. Mitrofanova atzīst, ka stabilitātes sajūta tur nepastāv: “Olimpiskajās spēlēs viss notiek ļoti strauji, un tu nekad nezini, kas notiks nākamajā brīdī.” Papildu spriedzi rada sacensības dažādās vietās. “Mums ir jābūt vairākās vietās vienlaikus, jo sacensības notiek dažādās pilsētās,” viņa saka, uzsverot, ka satura veidošana prasa nepārtrauktu plānošanu un spēju ātri mainīt fokusēšanos.
Radošais darbs olimpiādē vienmēr iet roku rokā ar ierobežojumiem. Ločmele uzsver, ka pat uzņemts materiāls ne vienmēr drīkst nonākt publiskajā telpā. “Ir ļoti daudz lietu, ko tu pat nedrīksti publicēt, pat ja tev ir saturs,” viņa saka, atgādinot, ka noteikumus nedrīkst pārkāpt pat nejauši. Šie ierobežojumi nav formāli – tie saistīti ar ekskluzīvām tiesībām, sportistu privātumu un partneru saistībām.
Sarunā izskan arī komandas aspekts, kas ir daudz plašāks par tehnisku darbu. “Mēs esam daļa no komandas, nevis tikai cilvēki ar kamerām,” norāda Ločmele. Tas nozīmē spēju sajust sportistu noskaņojumu un respektēt viņu vajadzības. “Dažreiz sportistiem vienkārši vajag mieru, un tas arī ir jāsaprot,” viņa nosaka. Šī empātija palīdz saglabāt uzticēšanos un veselīgu mikroklimatu delegācijā.
Savukārt Mitrofanova atklāj, ka emocionālā slodze ir līdzīga tai, ko piedzīvo paši sportisti: “Tas ir ļoti emocionāli, īpaši atklāšanas ceremonijā.” Ikdiena bieži pārvēršas nepārtrauktā kustībā. “Brīžiem ir sajūta, ka tu skrien no viena notikuma uz nākamo bez apstājas,” viņa turpina: “Tu ļoti izjūti atbildību, jo saproti, ka pārstāvi visu Latviju.”
