Raidījuma “Pietura vecākiem” komandai kāds tētis iesūtījis jautājumu par viņa 15 gadus veco dēlu. Tētis raksta, ka dēls mācības dara pēdējā brīdī, izvairās no pienākumiem un šķietami neredz skaidru mērķi. Viņš jautā – vai vajadzīga stingrāka pieeja, vai tomēr jāmeklē cits veids, kā palīdzēt pusaudzim kļūt mērķtiecīgākam?
“Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa uzsver – iekšējo dzinuli nevar ielikt no malas. “Motivāciju nevar ielikt bērnā no ārpuses,” viņa saka. Ārējs spiediens var īslaicīgi panākt rezultātu, taču tas neveido paša jaunieša atbildību. Ilgtermiņā svarīgāks ir kontakts, nevis kontrole.
Speciāliste atgādina, ka pienākumu izjūta veidojas attiecībās. “Atbildība aug attiecībās, nevis kontrolē,” uzsver Oliņa. Ja vecāks pastāvīgi ieņem uzrauga lomu, pusaudzis sāk distancēties. “Ja mēs visu laiku esam policista lomā, kontakts ar pusaudzi sāk zust,” viņa brīdina. Bez uzticēšanās nav arī vēlmes iesaistīties.
Te kļūst svarīgs līdzsvars starp brīvību un robežām. Kā norāda Georgs Rubenis, “mēs bieži gribam atbildību, bet neatdodam brīvību.” Ja jaunietim nav iespējas pašam pieņemt lēmumus un saskarties ar sekām, viņš paliek pasīvā lomā, gaidot norādes no malas. Tāpēc šajā vecumā īpaši nozīmīga ir autonomija.
“Pusaudzim ir vajadzīga autonomija – sajūta, ka viņš pats drīkst pieņemt lēmumus,” skaidro Oliņa. Tas nenozīmē robežu atcelšanu, bet gan uzticēšanos un iespēju mācīties no pieredzes. Rubenis to formulē tieši: “Atbildība par mācībām ir jāatdod atpakaļ bērnam.”
Savukārt, ja brīvais laiks kļūst par pārmetumu objektu, jaunietis to sāk slēpt. “Ja atpūta kļūst par kauna tēmu, pusaudzis sāk to slēpt,” brīdina Oliņa. Tāpēc svarīgi pamanīt arī centienus, ne tikai atzīmes. “Svarīgi ir novērtēt centību, ne tikai gala rezultātu,” viņa uzsver. “Vecāka uzdevums nav visu izdarīt pusaudža vietā, bet palikt sabiedrotajam,” papildina Rubenis: “Pārmērīga kontrole nogalina motivāciju.”
