Velojoslas, satiksmes mierināšana, 30 kilometru stundā zonas, jauni skvēri un ielu zaļināšana. Tiklīdz šie jautājumi parādās publiskajā telpā, diskusijas kļūst asas. Vieniem šķiet, ka pārmaiņas notiek pārāk lēni, citi uzskata, ka tās ir pārspīlētas un vērstas pret autovadītājiem.
Antropologs un kustības VEFRESH vadītājs Viesturs Celmiņš norāda, ka konflikts nav tikai par konkrētu velojoslu vai stāvvietu skaitu. Tas ir jautājums par to, kam pilsētā pienākas vieta un kā pārmaiņas tiek skaidrotas.
Viņaprāt, ir vairāki iemesli, kāpēc šīs tēmas izraisa tik spēcīgas emocijas. Jaunas lietas cilvēkiem bieži nepatīk. Pilsētā vietas ir ierobežotas, tāpēc vienmēr būs jautājums par prioritātēm. Un liela nozīme ir arī tam, kā ieceres tiek pasniegtas un ieviestas.
Ideālā pilsēta, kur pietiek vietas visiem
Runājot par to, kādai vajadzētu būt mūsdienīgai pilsētai, Celmiņš uzsver, ka teorētiski atbilde ir vienkārša. Videi jābūt tādai, kurā pietiek vietas gājējiem, vecākiem ar bērnu ratiņiem, cilvēkiem ar kustību traucējumiem, velobraucējiem un autovadītājiem. Tā būtu normāla vide, kur ne mašīnas, ne autobusi, ne gājēji, ne velosipēdisti nekļūst viens otram par traucēkli.
Tomēr praksē tas nav vienkārši. Iedzīvotāji vēlas pārmaiņas ātri, savukārt pilsētplānošanā pat desmit gadi nav ilgs laiks. Vienlaikus ir piemēri, kur pārmaiņas notikušas strauji. Piemēram, koplietošanas auto Rīgā dažu gadu laikā kļuvuši par ikdienas parādību.
Celmiņš uzskata, ka būtiski ir radīt jēdzīgas alternatīvas privātajam auto. Ja nokļūšana no punkta A uz punktu B ar sabiedrisko transportu vai velosipēdu būs ērta un praktiska, emociju būs mazāk. Tad izvēle kļūs pragmatiska, nevis ideoloģiska.
Viņš arī atgādina, ka Latvijā automašīna bieži ir ne tikai transportlīdzeklis, bet arī statusa simbols. Tas padara diskusiju vēl jutīgāku.
Drošība, zaļums un mājoklis
Atsaucoties uz aptaujām, Celmiņš norāda, ka cilvēkiem, kuri pamet Rīgu, svarīgi ir trīs aspekti. Pirmais ir drošība. Ikdienas pārvietošanās ar kājām nedrīkst radīt nedrošības sajūtu.
Otrais ir zaļā vide. Cilvēki vēlas, lai tuvumā būtu parks vai skvērs, kur aiziet pastaigāties, pasportot vai vienkārši pasēdēt. Rīga bieži tiek novērtēta kā zaļa pilsēta, īpaši centrā, taču ir apkaimes, kur labiekārtotas publiskās ārtelpas varētu būt vairāk.
Trešais un, viņaprāt, būtiskākais jautājums ir mājokļu pieejamība. Kvalitatīvs mājoklis ģimenei Rīgā bieži ir grūti sasniedzams, un tas mudina cilvēkus pārcelties uz Pierīgu vai ārpus galvaspilsētas. Mājokļu politika ietekmē visu pārējo. Ja ir pieejams mājoklis, rodas arī pakalpojumi, skolas, bērnudārzi un dzīvība pilsētā.
Runājot par 30 kilometru stundā zonām un satiksmes mierināšanu, Celmiņš atzīst, ka sabiedrībā par to vienmēr būs atšķirīgi viedokļi. Taču jautājums ir par drošību, īpaši pie skolām un dzīvojamās apkaimēs.
Viņš arī uzsver, ka, salīdzinot ar lielām Eiropas pilsētām, Rīgā sastrēgumi nav tik dramatiski, kā nereti tiek uztverts. Daļa spriedzes rodas no ieradumiem un uztveres.
Noslēgumā Celmiņš aicina uz mazāk emocijām un vairāk sarunām. Pilsēta ir kopīga telpa, un tajā vietas pietiek visiem. Svarīgi ir iemācīties sadzīvot un meklēt risinājumus, nevis uzreiz nostāties pretējās pusēs.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
