Raidījumā “Zaļais stūris” viesojas sabiedrisko procesu vērotājs Gatis Auziņš. Sarunas fokusā – energoresursu cenu lēciens, Latvijas pašpietiekamības stāsts, nākotnes elektroenerģijas patēriņš un populisma vilnis politikā. Auziņš ne tikai analizē, bet arī provocē domāt – vai mēs paši sev nestāstām pārāk ērtu versiju par realitāti?
Granulu cenas kāpums no aptuveni 200 līdz pat 600 eiro par tonnu kļūst par simbolu plašākai problēmai. Emocijas sabiedrībā vārās, taču Auziņš atgādina, ka mehānisms ir vienkāršs: “Cenu regulē enerģijai vienalga kādā agregātstāvoklī – tā ir granulā vai gāzē, vai benzīnā, vai vējā. Elektrībā tā ir – cena veidojas no pieprasījuma un piedāvājuma.” Tas, viņaprāt, ir brīdis, kurā kļūst skaidrs – tirgus nepakļaujas politiskām vēlmēm.
Taču tieši politikā rodas skaļākie apgalvojumi par energoneatkarību. “Līdz 22., 23. gadam mēs nebijām pašpietiekami, mēs bijām importa zonā. Pēkšņi mēs esam pašpietiekami. Un mainījies nekas nav,” norāda Auziņš. Viņš aicina neapmierināties ar lozungiem, jo bez konkrētiem jaudu pieaugumiem un strukturālām pārmaiņām pašpietiekamība paliek deklaratīva.
Skats uz nākotni nav mierinošs. Atsaucoties uz valsts plāniem, Auziņš atgādina: “Līdz 2050. gadam mūsu elektrības patēriņš apmēram trīskāršosies.” Tas nozīmē ne tikai vairāk saules paneļu un vēja turbīnu, bet arī fundamentālu jautājumu – kur šī enerģija tiks ražota. “Ir svarīgi, vai tā elektrība ražojas šeit vai kaut kur citur,” viņš akcentē, iezīmējot energodrošību kā stratēģisku, nevis ideoloģisku izvēli.
Kritika tiek vērsta arī politiskajā vidē, kur priekšplānā bieži izvirzās skaļi saukļi un vainīgo meklēšana. “Vienīgais, ko es šobrīd redzu, ir tikai gānīšanās par to, ka kāds kaut ko nav izdarījis,” vērtē Auziņš, brīdinot, ka populisma vilnis, kas jau pāršalcis ASV, var ietekmēt arī Eiropu. “Tas var velties arī cauri Eiropai un Latvijai. Ar ko tas viss var beigties – man no tā bišķi ir bail,” viņš atzīst.
Noslēgumā iezīmējas skaidra līnija starp sajūtām un faktiem. “Pasaule mainās. Mums šinī brīdī ir jāmēģina tajā visā adaptēties un izdarīt secinājumus,” uzsver Auziņš. Latvijas realitāte nav pašpietiekamības triumfs, bet pārejas posms – starp tirgus likumiem, augošu patēriņu un politisku kārdinājumu piedāvāt vienkāršas atbildes. Enerģētika kļūst par testu valsts briedumam: vai spējam pieņemt neērtus faktus un rīkoties ilgtermiņā, nevis apmierināties ar skaļiem saukļiem.
