Tehnoloģiju darba tirgus šobrīd mainās ātrāk nekā jebkad iepriekš. Mākslīgais intelekts, jaunas profesijas un samazināts pieprasījums pēc daļas tradicionālo IT lomu liek pārskatīt priekšstatus par stabilu karjeru nozarē. Raidījumā “Kiberpēdas” biedrības “Riga TechGirls” vadītāja Anna Andersone atzīst – izšķirošā kļūst nevis konkrēta amata prasme, bet spēja pielāgoties.
“Ar mākslīgā intelekta ienākšanu ir mainījies viss darba tirgus,” uzsver Andersone. Ja iepriekš trūka programmētāju, tad šobrīd pieprasījums pēc jaunākā līmeņa izstrādātājiem mazinās, kamēr strauji aug vajadzība pēc kiberdrošības un automatizācijas speciālistiem. IT vide kļuvusi sarežģītāka un dinamiskāka – stabilitāte vairs nav pašsaprotama.
Tomēr tehniskās zināšanas vien nepietiek. “Arvien pieaug vajadzība pēc cilvēkiem, kuri prot labi sastrādāties gan ar mākslīgo intelektu, gan ar cilvēkiem,” skaidro Andersone. Līdzās profesionālajām iemaņām arvien lielāku nozīmi iegūst sadarbība, komunikācija un spēja nepārtraukti mācīties. Tieši šīs prasmes nosaka, kurš spēs noturēties nozarē ilgtermiņā.
Spēja mācīties ir arī “Riga TechGirls” darbības centrā. Organizācija pirms desmit gadiem radās kā kopiena sievietēm tehnoloģiju jomā. “”Riga TechGirls” radās kā doma apvienoties sievietēm, kas darbojas tehnoloģijās, un radīt kopienu, kurā vienai otru atbalstīt,” stāsta Andersone. No nelielām programmēšanas darbnīcām iniciatīva izaugusi līdz platformai, kur gada laikā digitālās prasmes apgūst ap 17 tūkstoši cilvēku.
Laika gaitā mainījies arī fokuss – no sieviešu piesaistes IT uz digitālo prasmju attīstīšanu plašākā sabiedrībā. Skolotāji, veselības aprūpes speciālisti, radošo nozaru pārstāvji – pārkvalificēšanās un digitālā pratība kļuvusi aktuāla ikvienam. “Izglītība ir pirmais priekšnosacījums, lai sabiedrībā būtu mazāka nevienlīdzība,” uzsver Andersone, piebilstot: “Es gribu, lai tehnoloģiju prasmes var apgūt ikviens neatkarīgi no sava finansiālā stāvokļa.”
Būtiska atšķirība no tradicionāliem kursiem ir kopienas spēks. “Mēs neesam tikai vieta, kur apgūt prasmes – kopienas aspekts ir tas, kas mūs atšķir,” skaidro Andersone. Viņasprāt, cilvēks mācās veiksmīgāk, ja jūtas piederīgs videi un saņem atbalstu. Mentorings šajā modelī nav formāls mehānisms, bet attiecības. “Būt par mentoru nav tikai labdarība – tas ir labi arī pašam,” viņa atzīst, vienlaikus uzsverot, ka lielākā atbildība par izaugsmi ir pašam mācību dalībniekam.
Organizācijas attīstību ietekmējušas arī krīzes. Pandēmijas sākumā klātienes pasākumi apstājās, un nācās strauji mainīt darbības modeli. “Kad sākās pandēmija, pirmais bija šoks – likās, ka mūsu ceļš beidzas,” atceras Andersone. Tomēr pāreja uz tiešsaisti ļāva sasniegt plašāku auditoriju un kļuva par izrāvienu.
Sarežģīts bija arī 2023. gads, kad finansējuma samazinājuma dēļ nācās pārskatīt komandas struktūru un atvadīties no daļas darbinieku. Pārmaiņas bija emocionāli smagas, taču neizbēgamas. Šī pieredze apliecināja, ka arī nevalstiskajās organizācijās stabilitāte ir trausla un pielāgošanās ir izdzīvošanas priekšnoteikums.
“Izdzīvo tie, kas spēj pielāgoties,” secina Andersone. Šī atziņa attiecas ne tikai uz tehnoloģiju uzņēmumiem, bet uz ikvienu profesionāli. Strauji mainīgajā IT vidē svarīgākais kapitāls kļūst nevis konkrēta programma vai amata nosaukums, bet gatavība mācīties, pārskatīt prasmes un drosme mainīties līdzi laikam.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Kiberpēdas” saturu atbild AS “Radio SWH”.
