Jogurts uz paklāja, piededzis katls, bērns raud un viss notiek vienlaikus – šādas situācijas vecākiem nav retums. Jautājums ir tikai viens – šajā brīdī sabrukt vai spēt pasmaidīt? Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis skaidro, kāpēc tieši humors bieži vien kļūst par izšķirošo faktoru, kas nosaka ģimenes atmosfēru.
“Bez humora, man liekas, ir ļoti grūti,” atzīst Oliņa, uzsverot, ka tas nav tikai spontāns joks, bet veids, kā ģimenē veidojas attiecības. Viņa stāsta par bērnībā piedzīvotu smiešanās kultūru – kopīgiem stāstiem un situācijām, kurās iespējams saskatīt absurdo. Tieši šī prasme ļauj arī pieaugušā vecumā neieslīgt pārmērīgā nopietnībā un nezaudēt vieglumu pat haotiskos brīžos.
Savukārt Rubenis humoru skaidro plašāk – kā domāšanas instrumentu: “Humors vai asprātība ir veids, kā paskatīties uz situāciju no citas perspektīvas.” Spēja “atkāpties soli atpakaļ” un paskatīties uz notiekošo no malas palīdz ne tikai mazināt spriedzi, bet arī ieraudzīt risinājumus, kas citādi paliktu nepamanīti. Tā kļūst par prasmi, kas trenē elastīgu domāšanu un palīdz ikdienas sarežģījumos nezaudēt līdzsvaru.
Tomēr ne katrs joks ir nevainīgs. “Ir jābūt robežām, lai humors nekļūst par ieroci, kur mēs kādu izsmejam,” uzsver Oliņa. Rubenis šo domu papildina ar vienkāršu, bet ļoti precīzu principu: “Labie joki ir tie, kur mēs smejamies kopā ar bērnu, sliktie joki ir tie, kur mēs smejamies par bērnu.” Šī robeža ir smalka, bet izšķiroša – tā nosaka, vai humors veido tuvību vai rada distanci.
Ne mazāk svarīga sastāvdaļa ir spēja pasmieties par sevi. “Labai humora receptei ir ļoti svarīga pašironija,” saka Oliņa, piebilstot, ka tā ir “pote pret perfekcionismu”. Tieši pašironija palīdz noņemt spriedzi un ļauj vecākiem atteikties no idejas par ideālu uzvedību. Tā rada vidi, kur kļūdas nav katastrofa, bet daļa no ikdienas, kurā drīkst būt arī vieglums.
Humors ģimenē bieži vien ir arī attiecību kvalitātes rādītājs. “Ja mūsu starpā ir humors, tad mums ir tuvas attiecības,” norāda Oliņa. Smiekli šeit nav tikai reakcija uz notikumiem – tie ir signāls par drošību, uzticēšanos un atvērtību. Tur, kur var kopā pasmieties, parasti ir arī vieta sarunām un sapratnei.
Un tomēr viss sākas ar vienkāršu attieksmi pret sevi. Rubenis atgādina par šķietami banālu, bet būtisku principu: “Neuztver sevi pārāk nopietni.” Šī doma palīdz izkāpt no perfekcionisma slazda un paskatīties uz vecāku lomu ar lielāku cilvēcību. Jo bieži vien tieši pārliekā nopietnība neļauj ieraudzīt to, kas situācijā patiesībā ir viegls un pat komiski absurds.
Galu galā humors ģimenē nav nejaušība – tas ir ieradums, ko iespējams apzināti veidot. Kā uzsver Rubenis, tas “nav greznība, bet viens no centrālajiem veidiem, kā veidot attiecības.” Varbūt tieši brīdī, kad viss šķiet sabrucis, spēja pasmaidīt kļūst par to mazo soli, kas ne tikai atvieglo situāciju, bet arī satuvina.
