Marta izskaņā atzīmētā Teātra diena kļūst par simbolisku atgādinājumu – radošums nav tikai māksla, bet arī instruments, kas var palīdzēt labāk saprast sevi. Raidījumā “Noturības kodols” uzmanība pievērsta drāmas terapijai – metodei, kas arvien biežāk tiek izmantota darbā ar emocijām, attiecībām un mentālo veselību. Par to, kas patiesībā notiek šajās sesijās, stāsta diplomēta drāmas terapeite Rita Sprindžuka.
“Drāmas terapija ir ārstniecības metode, kur caur dažādām darbošanās formām mēs varam palīdzēt mūsu klientiem un pacientiem – veidot noturību, atpazīt emocijas un risināt problēmas,” skaidro Sprindžuka. Tā tiek izmantota gan individuāli, gan grupās – skolās, rehabilitācijas centros, slimnīcās un arī darbā ar senioriem.
Lai gan no malas tas var šķist brīvs radošs process, terapijai ir skaidra struktūra. Sesija parasti sastāv no trim daļām – sākumā tiek noskaņots klients un iezīmēts aktuālais jautājums, tad seko darbošanās ar dažādām metodēm, bet noslēgumā – refleksija. Tieši šajā brīdī notiek svarīgākais – cilvēks sāk saprast, ko viņš tikko piedzīvojis un kā tas saistās ar viņa dzīvi.
“Caur klucīšiem, bildītēm vai rekvizītiem mēs varam paskatīties uz to, kas notiek mūsos, it kā izkāpjot ārā no situācijas,” paskaidro drāmas terapeite. Praksē tas nozīmē pavisam konkrētas lietas. Piemēram, vienā vingrinājumā cilvēkam jānotur balons un jāspēj pateikt “nē”, kad terapeits mēģina to paņemt – šķietami vienkārši, bet šajā brīdī ļoti skaidri parādās robežu sajūta.
Savukārt citā gadījumā kliente ar mazu figūriņu palīdzību izkārto savu ģimeni un pēkšņi ierauga, cik lielu atbildību uzņemas par vecākiem. Tieši šādos brīžos rodas atklāsmes. “Ir tie brīži, kad cilvēks pēkšņi ierauga – šī ir realitāte. Tas ir tas “aha” moments,” uzsver Sprindžuka. Šī pieeja ir īpaši svarīga situācijās, kur vārdi vairs nestrādā.
Drāmas terapiju izmanto darbā ar trauksmi, depresiju, traumām, paškaitējuma riskiem, kā arī rehabilitācijā pēc slimībām. Tā palīdz arī senioriem, kuri caur atmiņu un izspēles palīdzību trenē gan emocijas, gan kognitīvās spējas. “Mēs ļoti daudz dzīvojam galvā – visu izdomājam, izanalizējam, bet savu ķermeni, kurā mēs dzīvojam, mēs bieži vispār neizmantojam,” viņa norāda.
Īpaši nozīmīga drāmas terapija ir darbā ar jauniešiem, kuri bieži nejūtas sadzirdēti un negrib runāt tieši par savām problēmām. Šeit priekšrocība ir iespēja runāt netieši – caur tēliem un situācijām, nevis par sevi. “Ne vienmēr jaunietis spēj vai grib uzreiz pateikt, kā viņš jūtas – un tad caur spēles formu mēs varam viņu lēnā garā atvērt,” papildina terapeite.
Vēl būtiskāk – šī terapija ļauj arī vispār nerunāt. Cilvēks var izteikt savu stāvokli caur priekšmetiem, kustību vai simboliem, un tas bieži vien ir pat precīzāk nekā vārdi. Neraugoties uz to, daudziem joprojām ir aizspriedumi – šķiet, ka būs jāspēlē teātris vai jāzīmē. “Cilvēkiem bieži ir pretestība – “es nemāku zīmēt, es nemāku spēlēt teātri”, bet terapija nav par to,” saka Sprindžuka.
Patiesībā runa ir nevis par prasmi, bet par procesu – par iespēju ieraudzīt sevi citā veidā. Drāmas terapija nepiedāvā ātrus risinājumus, taču tā piedāvā kaut ko būtiskāku – iespēju saprast sevi dziļāk. Un bieži vien tieši tur, kur cilvēks nespēj neko pateikt vārdos, sākas pats svarīgākais darbs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Noturības kodols” saturu atbild AS “Radio SWH”.
