Daudzi arvien biežāk pieķer sevi pie vienas domas – tomāti vairs negaršo kā bērnībā. Garša, ko kādreiz varēja sajust vecmammas dārzā, veikalos kļūst arvien grūtāk atrodama. Raidījumā “Zaļais stūris” permakultūras entuziaste un sēklu lolotāja Indra Gaivere stāsta, kāpēc tas notiek, ko cilvēki ir pazaudējuši un kāpēc arvien vairāk interesentu Latvijā atgriežas pie seno šķirņu audzēšanas un dabiskākas saimniekošanas.
Gaivere skaidro, ka permakultūra nav tikai dārzkopības metode, bet gan vesels dzīvesveids: “Permakultūra ir darbošanās kopā ar dabu, nevis pret dabu.” Šīs pieejas pamatā ir dabas procesu vērošana, ilgtspēja un mēģinājums veidot vidi, kur cilvēks sadarbojas ar dabu, nevis cenšas to pakļaut. Vienlaikus viņa atzīst, ka daudzas no šīm idejām patiesībā nav nekas jauns – tās esot “vecās, labās latviešu aizmirstās zināšanas”.
Īpaša vieta Gaiveres darbā ir mantotajām sēklām un seniem kultūraugiem, kurus viņa kopā ar domubiedriem cenšas saglabāt: “Mēs meklējam mantotos kultūraugus, kuriem ir 30 plus gadu vēsture.” Svarīgi, “lai nebūtu pazaudēti tie labie senie gēni”, viņa piebilst, kā piemēru minot, senos ģimenes sīpolus – mazi, rozetēs augoši sīpoli, kurus mūsdienās gandrīz vairs nevar nopirkt, taču dažviet Latvijas laukos tie joprojām tiek audzēti. Pēc Gaiveres domām, tieši šādu šķirņu saglabāšana palīdz nezaudēt gan garšu, gan kultūras mantojumu.
Permakultūras entuziaste skeptiski raugās uz pārlieku industrializētu pārtikas ražošanu un moderno šķirņu veidošanu. “Mums taču nepatīk, kad ir rūgts,” viņa ironiski norāda, stāstot par tā saukto “sīvuma gēnu”, ko selekcijas procesā bieži cenšas nomākt. Rezultātā dārzeņi kļūst lielāki, saldāki un vizuāli pievilcīgāki, taču vienlaikus zaudē daļu no savām dabiskajām īpašībām. “Tos modificē, lai būtu vieglāk izaudzēt lielās platībās un viegli novākt ražu ar moderno tehniku,” skaidro Gaivere, piebilstot, ka tāpēc cilvēki arvien biežāk sāk ilgoties pēc “īstās” garšas: “Veikalā nevar nopirkt tādus garšīgus tomātus.”
Raidījumā daudz tiek runāts arī par bērnu attiecībām ar dabu. Gaivere stāsta par savu pieredzi skolā, kur viņa bērniem māca sēklu lolotprasmi un permakultūras pamatus. Sākumā tas daudziem šķiet kaut kas neierasts, tomēr bērnu interese esot ļoti patiesa. “Bērniem interesē, no kurienes viss nāk. Tie augi nenāk no veikala plaukta,” viņa uzsver. Mūsdienu tehnoloģijas ar dabu konkurē ļoti spēcīgi, tomēr bērnos joprojām dzīvo vēlme pašiem izaudzēt un izprast lietu dabisko izcelsmi.
Sarunas laikā vairākkārt izskan arī doma par cilvēka pārlieku lielo vēlmi visu kontrolēt. “Daba īstenībā ir gudrāka nekā mēs,” saka Gaivere, komentējot gan aizsargājamo augu izzušanu, gan cilvēku iejaukšanos dabiskajos procesos. Pēc viņas domām, cilvēkam jāiemācās atstāt daļu arī dabai. “Cilvēka iejaukšanās nedrīkst būt pārāk liela,” uzsver Gaivere, piebilstot, ka dabai vienmēr jāatstāj “sava tiesa”.
Vienlaikus viņa iedrošina cilvēkus nesabīties no vārda “permakultūra” un nedomāt, ka tam nepieciešami hektāri zemes. “Tas var būt vienkārši puķu pods uz balkona,” saka Gaivere. Šobrīd Latvijā jau darbojas 32 sēklu maiņas punkti, un viņa cer, ka nākotnē katrā ģimenē būtu vismaz viens mantotais kultūraugs. “Permakultūra nav tikai par dārzu – tas ir dzīvesveids,” uzsver Gaivere. Viņasprāt, tieši atgriešanās pie dabiskā, īstā un pašu audzētā cilvēkiem arvien vairāk palīdz atkal sajust garšas, kuras reiz šķita pašsaprotamas.
