Alga ienāk kontā, un uz brīdi šķiet, ka šomēnes viss būs kārtībā. Rēķini tiks samaksāti, kaut ko varēs atļauties sev, un varbūt beidzot izdosies arī kaut ko atlikt. Taču pēc pāris nedēļām nauda atkal ir izkususi vienā lielā ikdienas katlā, un īsti nav skaidrs, kur tā palika.
Tieši šādās situācijās var palīdzēt 50 : 30 : 20 princips, par kuru rubrikā “Dzīvot gudrāk” stāsta Marta Grigale, Radio SWH brīvdienu ētera “Brīvdienu rīti ar Martu Grigali” personība. Tas nav stingrs likums vai sarežģīta finanšu formula, bet vienkāršs veids, kā sadalīt algu trīs daļās – vajadzībām, vēlmēm un nākotnei.
Šī principa lielākā vērtība nav tajā, ka viss vienmēr perfekti sakrīt līdz pēdējam eiro. Tā vērtība ir skaidrībā. Kad nauda tiek sadalīta apzināti, ir vieglāk saprast, cik aiziet obligātajam, cik – dzīves baudīšanai un cik – drošībai vai nākotnes mērķiem.
Vispirms saproti, kam tavai naudai šomēnes jākalpo
Budžeta plānošana bieži izklausās sarežģītāka, nekā tā patiesībā ir. Ne vienmēr sākumam vajag detalizētu Excel tabulu, vairākus kontus un disciplīnu kā grāmatvedim. Dažreiz pietiek ar vienu jautājumu: kam mana nauda šomēnes ir paredzēta?
Ja visa alga stāv vienā kontā un no tās tiek maksāts par visu pēc kārtas, mēneša beigās ir grūti atšķirt, kas bija nepieciešams, kas bija patīkams un kas vienkārši “kaut kā notika”. 50 : 30 : 20 princips palīdz šo kopējo summu sadalīt saprotamās daļās.
Klasiskajā variantā 50 procenti ienākumu tiek novirzīti vajadzībām, 30 procenti – vēlmēm, bet 20 procenti – nākotnei. Taču svarīgi atcerēties: šī proporcija ir sākuma punkts, nevis pārbaude, kurā visiem jāiegūst vienāda atbilde.
Vajadzības nav viss, ko gribas nosaukt par vajadzīgu
Pirmā daļa (50 procenti) paredzēta vajadzībām. Tās ir izmaksas, bez kurām nevaram iztikt, piemēram, mājoklis, komunālie maksājumi, pārtika, transports, medikamenti, apdrošināšana un obligātie kredītu maksājumi.
Taču tieši šajā kategorijā visbiežāk rodas pelēkā zona. Pārtika ir vajadzība, bet ēdiena piegāde piektdienas vakarā, visticamāk, jau ir vēlme. Telefons var būt vajadzība, ja tas nepieciešams darbam un saziņai, bet pats jaunākais modelis ar dārgāko tarifu plānu jau ir vēlme. Transports uz darbu ir vajadzība, bet taksometrs katru otro rītu tikai tāpēc, ka negribas celties agrāk, drīzāk ir ērtība.
Tas nenozīmē, ka ērtības vai labākas izvēles ir aizliegtas. Jautājums ir par to, no kuras budžeta daļas tās tiek apmaksātas. Ja viss tiek saukts par vajadzību, tad vēlmju un uzkrājumu daļai vienkārši vairs nekas nepaliek.
Vēlmēm budžetā ir vieta, bet ar noteiktām robežām
Nākamie 30 procenti paredzēti vēlmēm. Tā ir nauda lietām, kas nav obligāti nepieciešamas, bet padara dzīvi patīkamāku: ēšanai ārpus mājas, izklaidei, hobijiem, ceļojumiem, koncertiem, apģērbam, straumēšanas platformām un spontāniem pirkumiem.
Šī daļa ir svarīga, jo budžets, kurā nav vietas nekam patīkamam, bieži vien ilgi nestrādā. Ja cilvēks sev visu aizliedz, kādā brīdī disciplīna beidzas un tēriņi atgriežas ar uzviju.
Tāpēc vēlmju nauda nav “sliktā” nauda. Tā ir apzināti atvēlēta summa dzīves baudīšanai. Atšķirība ir tajā, ka tai ir robeža. Tu vari iet vakariņās, pirkt biļetes uz koncertu vai pasūtīt ēdienu, bet dari to no tās budžeta daļas, kas šim mērķim paredzēta.
Praktiski palīdz vēlmju naudu sadalīt pa nedēļām. Ja mēnesī vēlmēm paredzēti 300 eiro, tad nedēļas limits ir aptuveni 75 eiro. Tas palīdz neiztērēt lielāko daļu jau mēneša sākumā un pēc tam dzīvot sajūtā, ka līdz nākamajai algai sev jāatsaka viss.
Nākotnes naudu neatstāj mēneša beigām
Atlikušie 20 procenti paredzēti nākotnei, piemēram, drošības spilvenam, uzkrājumam konkrētam mērķim, ilgtermiņa ieguldījumiem, sevis attīstīšanai vai ātrākai parādu samazināšanai. Šī ir daļa, kuru visvieglāk atlikt uz “vēlāk”, jo šodien tā nešķiet tik steidzama kā rēķins vai pirkums.
Taču tieši tāpēc šo naudu vislabāk atlikt algas dienā. Nevis gaidīt, kas paliks pāri mēneša beigās, bet pārskaitīt uzkrājumam uzreiz. Ja gaidi pārpalikumu, ļoti bieži pāri nepaliek nekas.
Ideālā gadījumā tie ir 20 procenti, bet sākumā tie var būt arī pieci vai desmit procenti. Svarīgākais ir nevis uzreiz sasniegt perfektu proporciju, bet izveidot ieradumu. Automātisks maksājums var palīdzēt, jo tad katru mēnesi nav no jauna jāpieņem lēmums, vai šoreiz atlikt vai tomēr nē.
Pārvērt procentus konkrētos eiro
Procenti izklausās vienkārši, bet īstā pārbaude sākas brīdī, kad tos pārvērš konkrētās summās. Ja pēc nodokļiem saņem 1200 eiro, tad 50 : 30 : 20 sadalījums izskatās šādi – 600 eiro vajadzībām, 360 eiro vēlmēm un 240 eiro nākotnei.
Šāds piemērs ātri parāda, vai klasiskā proporcija atbilst tavai dzīvei. Ja īre, komunālie maksājumi, pārtika un transports jau kopā pārsniedz 600 eiro, nav jēgas izlikties, ka viss ir kārtībā. Tas nenozīmē, ka budžets ir izgāzies. Tas nozīmē, ka vajadzīga reālistiskāka proporcija.
Tieši tāpēc šo principu nevajadzētu uztvert kā stingru normu. Tas ir instruments, kas palīdz ieraudzīt situāciju. Dažam derēs 50 : 30 : 20, citam šobrīd reālāks būs 60 : 25 : 15 vai 70 : 20 : 10.
Ja formula neder, pielāgo to, nevis atmet
Dzīves situācijas atšķiras. Vienam ir mazāki mājokļa izdevumi, citam – lielāka īre vai kredīts. Vienam nav apgādājamo, citam ir bērni. Vienam ienākumi ir stabili, citam tie mainās pa mēnešiem.
Tāpēc nav jācenšas par katru cenu iespiesties klasiskajos 50 : 30 : 20 procentos. Ja vajadzībām šobrīd aiziet 65 procenti ienākumu, tas ir fakts, ar kuru jāstrādā, nevis iemesls sev pārmest. Varbūt šobrīd mērķis ir nevis uzreiz atlikt 20 procentus, bet sākt ar 5 vai 10 procentiem un pakāpeniski šo daļu palielināt.
Svarīgākais ir saglabāt trīs kategorijas. Pat ja proporcijas mainās, nauda joprojām tiek sadalīta vajadzībām, vēlmēm un nākotnei. Tas jau ir daudz labāk nekā dzīvot ar vienu kopēju sajūtu, ka “kaut kur viss aiziet”.
Pirms pirkuma pajautā: no kuras kabatas tas nāk?
Viens no praktiskākajiem šī noteikuma ieguvumiem ir iespēja pirms pirkuma sev pajautāt – vai tā ir vajadzība, vēlme vai nākotnes ieguldījums?
Šim jautājumam nevajadzētu radīt sajūtu, ka nedrīkst pirkt. Tam vajadzētu palīdzēt saprast, no kuras budžeta daļas nauda tiek paņemta. Ja pirkums ir vēlme un vēlmju budžetā vēl ir brīva nauda, tad viss kārtībā. Ja vēlmju nauda jau iztērēta, tad vismaz lēmums kļūst apzināts – vai tiešām ir vērts ņemt naudu no uzkrājuma vai obligātajiem maksājumiem?
Šādi var labi pamanīt pirkumus, kas sākumā izskatās pēc vajadzībām. Apģērbs var būt vajadzība, ja tas tiešām nepieciešams sezonai vai darbam. Bet impulsa pirkums tikai tāpēc, ka ir atlaide, biežāk būs vēlme. Arī atlaide nav ietaupījums, ja pirkums izjauc pārējo mēneša plānu.
Reizi mēnesī pārbaudi, vai sadalījums vēl strādā
Budžets nav jāuzraksta vienreiz un jāatstāj nemainīgs. Cenas, ienākumi un vajadzības mainās, tāpēc reizi mēnesī vai reizi divos mēnešos ir vērts paskatīties, vai izvēlētā proporcija vēl der.
Ja vajadzību daļa regulāri pārsniedz plānoto, iespējams, jāpārskata kāds līgums, pakalpojums vai ikdienas ieradums. Ja vēlmju daļa visu laiku tiek pārsniegta, palīdz tās sadalīšana mazākās nedēļas summās. Ja nākotnei paredzētie 20 procenti šķiet nereāli, sāc ar mazāku daļu un palielini to pakāpeniski.
Šodienas uzdevums ir vienkāršs: paņem savu pēdējo algu un sadali to trīs kategorijās – vajadzībās, vēlmēs un nākotnē. Nevis aptuveni, bet konkrētos eiro.
50 : 30 : 20 noteikums nav stingrs likums. Tas ir veids, kā algu vairs neuztvert kā vienu lielu summu, kas kaut kur pazūd, bet kā naudu ar konkrētiem uzdevumiem. Un tas jau ir labs sākums, lai dzīvotu gudrāk.
“Dzīvot gudrāk” ir finanšu padomu radio rubriku un rakstu cikls, kurā Radio SWH ētera personības vienkārši un saprotami skaidro ikdienišķas finanšu situācijas, dalās pieredzē un sniedz praktiskus padomus gudrāku lēmumu pieņemšanai. Radio rubriku un rakstu ciklu “Dzīvot gudrāk” finansē Mediju atbalsta fonds. Par raidījuma saturu atbild AS “Radio SWH”.
