Daļai cilvēku zoodārzs joprojām saistās ar senāku priekšstatu – dzīvnieki aiz nožogojumiem, uz kuriem cilvēki nāk paskatīties. Taču mūsdienu zooloģisko dārzu loma ir daudz plašāka. Tie iesaistās sugu saglabāšanā, dzīvnieku rehabilitācijā, zinātnē, vides izglītībā un sabiedrības informēšanā par to, kā cilvēka rīcība ietekmē dzīvo dabu.
Ainārs Rutkēvičs Radio SWH TV raidījumā “Mainās visas papardes” par zoodārzu lomu mūsdienu sabiedrībā sarunājas ar Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvi Evelīnu Puzo. Sarunā viņa skaidro, kā zoodārzs mainījies, kāpēc sugu saglabāšana nav tikai teorētisks jēdziens un kā apmeklētājs pats var saprast, vai konkrētais zoodārzs strādā dzīvnieku un dabas aizsardzības interesēs.
Rīgas Zooloģiskais dārzs ir senākais Baltijā un, kā raidījumā izskan, iesaistīts 65 Eiropas sugu saglabāšanas programmās. Tā darbinieki piedalījušies kokvaržu atjaunošanā Latvijā, smilšu krupju izlaišanā pie Salacgrīvas, Eiropas ūdeļu sūtīšanā uz Igaunijas Hijumā salu un lūšu sūtīšanā uz Polijas mežiem. Šie piemēri parāda, ka mūsdienu zoodārzs nav tikai atpūtas vieta ģimenēm, bet arī praktiska dabas aizsardzības darba daļa.
Sugu saglabāšana ir arī stāsts par noturīgāku dzīvo vidi. Ja cilvēka rīcības dēļ suga izzūd vai tās dzīvotne tiek sabojāta, cieš ne tikai viens dzīvnieks, bet visa savstarpēji saistītā ekosistēma. Tāpēc zoodārza darbs šajā sarunā parādās kā viens no veidiem, kā sabiedrībai skaidrot cilvēka ietekmi uz dabu un nepieciešamību rīkoties atbildīgāk.
No skatīšanās uz dzīvniekiem līdz sugu saglabāšanai
Evelīna Puzo atzīst, ka pirms darba zoodārzā viņai šķitis, ka ikdienā būs vairāk jāsaskaras ar cilvēkiem, kuri šaubās, vai zoodārza apmeklēšana ir ētiska. Praksē šādi cilvēki bieži vien līdz zoodārzam nemaz nenonāk. Tāpēc zoodārzs cenšas par savu darbu runāt arī ārpus savām sienām – medijos un sociālajos tīklos.
Viņas skatījumā kritiska attieksme pati par sevi nav slikta. Cilvēkiem ir svarīgi izvērtēt, ko viņi ar savu biļeti un uzmanību atbalsta. Ja šī diskusija notiek godīgi, zoodārzs ir gatavs tajā iesaistīties.
Galvenais arguments ir tas, ka zoodārzs jau sen nav tikai dzīvnieku kopums aiz nožogojumiem. Tajā ir izglītība, sugu saglabāšana, vides aizsardzība, zinātne un dzīvnieku rehabilitācija. Puzo uzsver, ka zoodārzi nav vienīgās organizācijas, kas to dara, taču tiem šajos procesos ir nozīmīga loma.
Mainījusies ir arī cilvēku izpratne par dzīvnieku vajadzībām. Ja agrāk dzīvnieku turēšana bieži tika uztverta vienkāršāk, šobrīd arvien skaidrāk tiek saprasts, ka dzīvnieks ir dzīva būtne ar fiziskām, intelektuālām, emocionālām un sociālām vajadzībām.
Tāpēc, vērtējot zoodārzu, jāskatās ne tikai uz to, kādi dzīvnieki tajā apskatāmi, bet arī uz to, kā tas strādā: vai tam ir akreditācija, vai tas sadarbojas ar citām organizācijām, vai runā par izglītību, zinātni un sugu aizsardzību. Latvijā, kā norāda Puzo, ir daudz mini zoo, bet tikai četri akreditēti zooloģiskie dārzi. Tas nenozīmē, ka katrs mini zoo automātiski ir slikts, taču prasību līmenis dažādām vietām var atšķirties.
Rīgas Zooloģiskais dārzs ir Eiropas Zoodārzu un akvāriju asociācijas biedrs. Šīs sadarbības mērķis ir rūpēties par dzīvnieku labturību, veicināt sugu aizsardzību un palīdzēt zoodārziem savstarpēji sadarboties gan pieredzes apmaiņā, gan saglabāšanas programmās.
Kokvardes, gliemeži un cilvēka rīcības sekas
Sugu saglabāšanas darbs reizēm sākas ar ļoti konkrētām sugām un vietām. Viens no Latvijas piemēriem ir kokvardes. Rīgas Zooloģiskajā dārzā šis darbs sākās 80. gadu beigās, kad zoodārza ekoloģijas laboratorija pavairoja un Kurzemē brīvā dabā izlaida vairāk nekā četrus tūkstošus kokvaržu. Puzo stāsta, ka pētnieki joprojām turpina sekot līdzi tam, kā šai sugai klājas.
Cits piemērs ir partulu gliemeži. Tie dzīvojuši Franču Polinēzijas salās, bet cilvēka rīcības seku dēļ savvaļā izzuduši. Sākotnēji tur nejauši tika ievazāti invazīvi gliemeži, bet vēlāk, mēģinot ar tiem cīnīties, ievesti lielāki plēsīgi gliemeži. Problēma bija tā, ka tie apēda nevis tikai invazīvās sugas, bet arī vietējos gliemežus.
Rezultātā partulas savvaļā vairs nebija sastopamas un bija palikušas tikai zooloģiskajos dārzos. Vairāku zoodārzu sadarbības rezultātā vairākas partulu sugas atgriezušās savvaļā. Viena no tām – mainīgā partula – pavairota arī Rīgas Zooloģiskajā dārzā, un Rīgā dzimušie gliemeži kopā ar citur dzimušajiem nonākuši atpakaļ savvaļā.
Šis piemērs parāda, ka dabā nepārdomāta cilvēka iejaukšanās var radīt sekas, kuras pēc tam jālabo gadiem ilgi. Tāpēc sugu aizsardzība sākas ne tikai ar dzīvnieku pavairošanu, bet arī ar izpratni par to, kā cilvēka lēmumi maina ekosistēmas.
Puzo uzsver, ka zoodārzs var saglabāt sugu, bet ar to vien nepietiek. Jārūpējas arī par vidi, kurā šai sugai jāatgriežas. Tas nozīmē atjaunot dzīvotni vai atbrīvoties no invazīvām sugām, kas konkrētajai sugai traucē izdzīvot. Tikai tad zoodārzs var pilnvērtīgi pildīt savu uzdevumu – palīdzēt dzīvniekam atgriezties tā īstajā vietā ekosistēmā.
Pasaulē ir arī citi piemēri. Sarunā tiek pieminēti Prževaļska zirgi un zeltainie lauvtamarīni. Tie ir dzīvnieki, kuru saglabāšanā zoodārziem bijusi nozīme. Zeltainie lauvtamarīni joprojām ir apdraudēti, taču to situācija vairs nav tik kritiska kā iepriekš.
Ne vienmēr savvaļā tiek izlaisti tie dzīvnieki, kas paši dzimuši zoodārzā. Lielākiem zīdītājiem nereti ir starpposms, kur dzīvnieki vai viņu pēcnācēji tiek sagatavoti dzīvei ārpus zoodārza. Savukārt rehabilitācijas gadījumos stāsts var būt citāds. Piemēram, šoziem Rīgas zoodārzā nonākuši vairāki sikspārņi, no kuriem 12 pavasarī izlaisti atpakaļ dabā. Arī roņi, kuriem nepieciešama palīdzība, pēc atveseļošanās var atgriezties savvaļā.
Labturība sākas ar izpratni par dzīvnieku vajadzībām
Dzīvnieku labturība ir viena no jutīgākajām tēmām, runājot par zoodārziem. Puzo skaidro, ka katrai sugai ir atšķirīgas vajadzības, tāpēc zoodārzi sadarbojas un izmanto pieejamās zināšanas par to, kā konkrētiem dzīvniekiem nodrošināt piemērotu vidi, uzturu, sociālo struktūru un nodarbes.
Svarīgi ir arī tas, lai dzīvniekiem nebūtu garlaicīgi. Ja kādreiz par šādām vajadzībām domāja mazāk, šobrīd tās ir daļa no mūsdienīgas labturības izpratnes. Dzīvniekam nepieciešama ne tikai barība un droša mītne, bet arī vide, kurā tas var uzvesties pēc iespējas dabiski.
Daļa no labturības ir arī apmeklētāju izglītošana. Puzo norāda, ka joprojām daudz jāskaidro, kāpēc nedrīkst klauvēt pie stikla, kāpt uz nožogojumiem vai barot dzīvniekus. Barošana var kaitēt pat tad, ja cilvēkam šķiet, ka viņš dod kaut ko veselīgu. Piemēram, zoodārzā ir geladas, kurām banāni ir bīstami.
Arī tas, ka dzīvnieks nav uzreiz pamanāms, ne vienmēr nozīmē sliktu ekspozīciju. Ja dzīvniekam ir iespēja paslēpties garākā zālē vai mierīgākā vietā, tā var būt rūpe par viņa labsajūtu, nevis trūkums apmeklētājam.
Rīgas zoodārzā attīstās arī jaunas ekspozīcijas. Puzo stāsta, ka uzsākta fiziska būvniecība, lai taptu Himalaju ekspozīcija. Tās mērķis ir radīt mūsdienīgākas mītnes dzīvniekiem un vienlaikus apmeklētājiem parādīt, ka dzīvnieki nav izolēti viens no otra, bet dzīvo savstarpēji saistītās ekosistēmās.
Veidojot kopīgas ekspozīcijas, jāņem vērā, kuras sugas spēj sadzīvot un kuras ne. Jādomā ne tikai par to, kurš kuru ēd, bet arī par konkurenci un dzīvnieku uzvedību. Paēdusi lauva joprojām var interesēties par iespēju spēlēties, un citam dzīvniekam tas var beigties slikti.
Kā saprast, vai zoodārzs ir atbildīgs?
Atvaļinājumu laikā cilvēki nereti apmeklē zoodārzus arī ārzemēs. Puzo iesaka pirms apmeklējuma paskatīties konkrētā zoodārza mājaslapu un sociālos tīklus. Vērts pievērst uzmanību tam, vai zoodārzam ir akreditācija, vai tas runā par izglītību un zinātni, vai sadarbojas ar universitātēm, valsts institūcijām vai nevalstiskām organizācijām, kas pārstāv vides un dzīvnieku intereses.
Ir arī skaidri brīdinājuma signāli. Puzo iesaka izvairīties no vietām, kas piedāvā baltus tīģerus vai citus baltus dzīvniekus, jo šāda krāsa bieži saistīta ar tuvradniecisku krustošanu un veselības problēmām. Tāpat nevajadzētu atbalstīt vietas, kur iespējams fotografēties ar dzīvniekiem, īpaši plēsēju mazuļiem, vai barot tos no pudelītes.
Uzmanīgi jāvērtē arī dzīvnieku barošana. Rīgas zoodārzā vairs neļauj barot pat aitas un kazas, jo barā vienmēr var būt drosmīgāks dzīvnieks, kas pārēdas, un bailīgāks, kas netiek pie barības. Turklāt pastāv arī higiēnas un slimību pārnešanas riski abos virzienos.
Savukārt izglītojoši organizētas barošanas demonstrācijas var būt vērtīgs veids, kā apmeklētājiem uzzināt vairāk par dzīvnieku uzvedību. Rīgas zoodārzā vasarā šādas demonstrācijas notiek katru dienu no vienpadsmitiem. Tas ir brīdis, kad dzīvniekam ir iemesls iznākt un apmeklētāji var viņu novērot, netraucējot un nekaitinot.
Puzo atgādina, ka zoodārzā nevajadzētu gaidīt “eksponātus”, kas sēž un gaida cilvēku skatienus. Dzīvnieki pielāgojas laikapstākļiem un diennakts ritmam. Ja cilvēkam karstā laikā ir grūti, arī dzīvnieks var izvēlēties ēnu un mieru, nevis sēdēt saulē.
Tāpēc zoodārza apmeklējums var būt ne tikai izklaide, bet arī izziņas process. Rīgas zoodārzā pieejami informatīvie stendi, ekskursijas un demonstrācijas, kas palīdz saprast, kā dzīvnieki dzīvo, kāpēc tos nedrīkst traucēt un kā cilvēka rīcība ietekmē sugu nākotni.
Atbildīgs zoodārza apmeklējums ir arī praktiska vides izglītība. Cilvēks iemācās, kāpēc dzīvnieku nedrīkst barot, kāpēc viņam vajadzīga iespēja paslēpties un kāpēc katra suga ir daļa no plašākas sistēmas. Šāda izpratne palīdz arī ārpus zoodārza – ikdienā pieņemot lēmumus, kas mazāk kaitē dzīvajai dabai.
Atbildīga rīcība sākas ar vienkāršām lietām: nesist pa stiklu, nebarot, nekāpt pāri nožogojumiem, netraucēt dzīvnieku un interesēties par to, kā konkrētā vieta strādā sugu saglabāšanas un dzīvnieku labturības labā.
Šāda attieksme palīdz zoodārzu uztvert nevis tikai kā vietu, kur “apskatīt dzīvniekus”, bet kā iespēju labāk saprast dzīvo dabu, cilvēka kļūdu sekas un atbildību pret ekosistēmām, kurās katrai sugai ir sava vieta.
“Mainās visas papardes” ir Radio SWH un Radio SWH TV raidījumu cikls, kurā žurnālists Ainārs Rutkēvičs kopā ar nozares ekspertiem skaidro ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus jautājumus vienkāršā un saprotamā valodā. Raidījumu ciklu līdzfinansē Vides investīciju fonds Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta ietvaros.
