Izdevēja un uzņēmēja Vija Kilbloka ir no tiem cilvēkiem, kuriem jauns izaicinājums, šķiet, nevis atņem, bet dod enerģiju. Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” viņa atskatās uz “Zvaigzne ABC” pirmsākumiem, stāsta par ģimeni un grāmatu nozīmi savā dzīvē, spriež par mākslīgā intelekta (MI) ienākšanu grāmatniecībā un atklāj, kas viņai palīdz nezaudēt dzīves vilkmi.
Kilblokas darbošanās sociālajos tīklos aizsākās 2012. gadā pēc dēla Kristapa pamudinājuma. Redzot mammu rakstām komentārus “Delfos”, viņš ieteica savām domām atrast citu vietu un izveidoja viņai “Facebook” profilu. Jaunā vide Kilblokai ātri iepatikās, un šodien sociālie tīkli kļuvuši par vietu, kur viņa dalās pārdomās, stāstos un, protams, runā par grāmatām.
“Man liekas, arī mārketings, reklāma, jebkas patiesībā ir stāsti. Ja tu vari izstāstīt stāstu, tad tas darbojas,” viņa saka. Kilblokai svarīgi ne tikai piesaistīt uzmanību, bet stāstā ielikt arī sevi: “Tu paņem uzmanību, tu radi interesi, tu ieliec savu sirdi tajā stāstā, un tev pretī ir tāda pati atdeve.”
Arī harizmu Kilbloka uzskata par trenējamu prasmi, kurā būtiska ir spēja klausīties. “Harizmātisks cilvēks māk klausīties. Patiesībā tu vari gandrīz neko neteikt,” viņa saka un ar pašironiju piebilst: “Man pašai tas ir visgrūtākais – klausīties, bet es varu to mācīt.”
Nezinām, kas būs, bet “nekā” nebūs
Interese par jauno Kilblokai nozīmē arī mēģinājumu saprast mākslīgo intelektu un to, kā tas mainīs grāmatniecību. Viņa to nesteidzas saukt par draudu, taču nešaubās, ka pārmaiņas būs būtiskas – tās skars gan grāmatas, gan cilvēku savstarpējās attiecības.
Par nezināmo viņa runā caur Mihaela Endes “Bezgalīgā stāsta” epizodi, kurā, sabrūkot ierastajai pasaulei, atliek doties tālāk un skatīties, kas būs.
“Mēs iesim, paskatīsimies, kas būs tālāk, jo tā taču nebūs, ka nekā nebūs.”
Kilbloka uzskata, ka šajā pārmaiņu laikā arvien lielāka nozīme būs arī pašam autoram – viņa personībai, spējai stāstīt par savu darbu un satikt lasītājus. “Mēs gribam redzēt to īsto cilvēku, un to mākslīgais intelekts aizstāt nevar,” viņa uzsver.
No pagraba grāmatnīcas līdz “Zvaigznei ABC”
Pārmaiņas Kilblokai nav nekas jauns. Atceroties deviņdesmitos gadus un izdevniecības pirmsākumus, viņa šo laiku raksturo kā neprātīgu, taču ļoti skaistu un iespēju pilnu.
“Tagad es domāju, ka tas ir bijis absolūti neprātīgi. Ļoti, ļoti skaists laiks – tās iespējas. Tik tiešām tu varēji darīt to, ko tu biji izdomājis un gribēji,” atceras Kilbloka.
Naudas trūka, bet algas bija jāmaksā. Tolaik nodrukātās grāmatas nonāca valsts sadales sistēmā, un, kamēr tās pārdeva un nauda atgriezās izdevniecībā, straujās cenu pārmaiņas bija mazinājušas tās vērtību. Tāpēc bija jāatrod veids, kā grāmatas pārdot pašiem un naudu saņemt ātrāk.
Valdemāra ielas nama pagrabstāvā vienu logu padziļināja, izveidojot durvis, veca sekcija pārtapa grāmatu plauktos, bet rakstāmgalds – pārdevēja letē. Grāmatas veda tirgot arī uz dažādiem pasākumiem. Kilbloka atceras sevi tautastērpā ar naudas somiņu ap vidu un, ja atlika laiks, arī pļavā nopītu margrietiņu vainagu. Par spīti krīzes laikam cilvēki grāmatas pirka.
Ar šo laiku cieši saistās arī Atmodas un brīvības sajūta. Studiju gados klausītie “Čikāgas piecīši” Kilblokai bijuši kā brīvības elpa.
“Mēs nezinājām, kas vispār ir brīvība, bet tas, kas ienāca, tas bija fantastiski. Un tad tā brīvības elpa jau kļuva par vilkmi, vilkme jau par tādu riktīgu vēju. Mēs pacēlāmies spārnos, un tas ir neaizmirstami,” viņa stāsta.
Gadu desmitiem vēlāk šī mūzika Kilblokas ģimenē ieguvusi jaunu dzīvi – “Čikāgas piecīšus” paši sev atklājuši arī viņas mazdēli. Kopīgos braucienos uz laukiem viņi klausās mūziku, runā par Latvijas vēsturi, grāmatām un dzīvi. Arī mazbērnu izglītībā Kilbloka pieturas pie principa, kas raksturo viņu pašu: ja esi kaut ko sācis un tajā ieguldījis darbu, nevajag pārāk ātri mest mieru. “Galvenais ir lietas izdarīt līdz galam,” viņa saka.
Kad kļūst grūti, vajag vēl vienu izaicinājumu
Doma, ka noteiktā vecumā būtu laiks piebremzēt, Kilblokai nav tuva. Jura Rubeņa grāmatā “Uguns pavedieni” viņu īpaši uzrunājis Hugo Makibi Enomijas Lasāla dzīvesstāsts un doma – nevajag steigties novecot.
Arī pašas pieredzē jauns izaicinājums bieži vien nevis izsmeļ, bet dod papildu enerģiju. Kā piemēru viņa min pandēmijas laikā Jēkabpilī izveidoto grāmatu namu – projektu, kuru pati tobrīd uztvērusi kā neprātīgu ieceri.
“Vienmēr ir tā – kad ir grūti, nu tā kā zirgam viss pilns, ir apnicis vilkt, iekrauj kaut ko vēl – un iet.”
Kilbloka to saista ar mērķi un jēgu – sajūtu, ka ir kaut kas, kā dēļ vērts kustēties. “Viss ir iekš darīšanas, iekš kustēšanās un iekš jēgas,” viņa rezumē.
Īpašu gandarījumu Kilblokai joprojām sagādā iespēja palīdzēt latviešu autoriem iziet pasaulē. Viņa ar lepnumu stāsta gan par pašmāju grāmatu lielajām tirāžām, gan tulkojumiem ārvalstīs: “Mums ir, ko piedāvāt, mums ir, ko rādīt.”
Savukārt uz jautājumu, kas vienu grāmatu padara par bestselleru, bet citu ne, vienas formulas neesot. “Tā ir ķīmija. Ir jāsakrīt daudziem faktoriem,” saka Kilbloka. Nepieciešama laba grāmata, īstais laiks, darbs un cilvēki, kuri par to patiesi deg.
Kilblokas stāstā atkal un atkal atgriežas viena doma – svarīgi ir turpināt darīt, interesēties un nebaidīties no tā, ka pasaule mainās. Kas būs tālāk, neviens precīzi nezina. Taču viņa uz to raugās ar pārliecību: “Tā taču nebūs, ka nekā nebūs.”
