Vēsture nav tikai stāsts par to, kas reiz noticis. Tā palīdz saprast, kas esam šodien, taču Latvijā tās pētniecībai trūkst gan cilvēku, gan finansējuma. Vēsturnieks, grāmatu autors un Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības valdes loceklis Jānis Šiliņš raidījumā “Redzeslokā: Sabiedrība” brīdina – ja savu pagātni pietiekami nepētīsim un neizskaidrosim paši, Latvijas vēstures stāstu arvien vairāk veidos citi.
Šiliņš vēsturi sauc ne vien par visinteresantāko, bet arī vienu no svarīgākajām cilvēku zināšanu jomām. Viņš to salīdzina ar cilvēka personīgo pieredzi – lai saprastu, kur atrodamies un kurp vēlamies doties, jāzina, kas ar mums noticis iepriekš. Vēsturnieki, kā viņš skaidro, nodarbojas ar sabiedrības un cilvēces “kolektīvo pieredzi”.
Ja nerunāsim paši, runās citi
Īpaši būtiski savu vēsturi izzināt un skaidrot ir tad, kad runa ir par sarežģītām un tā dēvētajām neērtajām tēmām. Šiliņa ieskatā tās bieži vien kļūst neērtas tieši tāpēc, ka nav pietiekami labi izpētītas un sabiedrībai izskaidrotas.
Šādos robos vietu var atrast arī citu veidoti vēstures skaidrojumi. Kā piemēru Šiliņš min Krievijas izplatītos Latvijai naidīgos naratīvus un uzsver – svarīgi ir pašiem veidot izpētē balstītu un sabiedrībai saprotamu priekšstatu par savu pagātni.
Taču tam nepieciešama spēcīga vēstures pētniecība, un tieši šeit Šiliņš saskata būtisku problēmu. Pēc viņa raidījumā paustās aplēses, finansējums tieši vēstures pētniecībai Latvijā ir aptuveni desmit reižu mazāks nekā Lietuvā.
“Mēs faktiski pakāpeniski zaudējam savu vēstures suverenitāti, jo mūsu vēsturi arvien vairāk pēta nevis mēs, bet citu valstu pētnieki.”
Sekas var būt pavisam praktiskas – Latvijai arvien vairāk var nākties “importēt” zināšanas par savu pagātni. Šiliņa ieskatā tas nozīmē, ka līdz ar pētniecību arī Latvijas vēstures interpretācija un stāstījums arvien lielākā mērā var nonākt citu valstu pētnieku rokās.
Vēsturei jāizkāpj no akadēmiskās vides
Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, kas dibināta 2007. gadā un nākamā gada martā atzīmēs 20 gadu jubileju, cenšas vēsturi ne tikai pētīt, bet arī padarīt pieejamu plašākai sabiedrībai.
“Tu nevari izstāstīt aizraujošu pagātnes stāstu, ja tu to neesi kārtīgi izpētījis,” uzsver Šiliņš. Taču arī pētījumam, viņaprāt, ir ierobežota nozīme, ja to izlasa vien daži citi zinātnieki, bet plašāka sabiedrība par paveikto tā arī neuzzina. Biedrība šo plaisu centusies mazināt gan ar publiskiem pasākumiem, gan grāmatu izdošanu.
Viens piemērs tam, kā pagātnes izpēte ļauj runāt arī par šodienu, ir paša Šiliņa nesen izdotā monogrāfija par Krišjāni Ķergalvi – vienu no ievērojamākajiem sava laika latviešu būvuzņēmējiem, kura veikums redzams arī mūsdienu Rīgā.
Ķergalvja dzīvesstāstā Šiliņš izceļ arī 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma latviešu spēju biedroties un savstarpēji palīdzēt – ja kādam izdevās tikt uz priekšu, pastāvēja nerakstīts princips palīdzēt arī citiem. Tolaik biedrībām bija īpaša nozīme, jo Krievijas impērijā lielai sabiedrības daļai politiskās līdzdalības iespējas bija ļoti ierobežotas.
“Tā ir tāda lieta, man liekas, kas mūsdienās ir nedaudz piemirsta,” atzīst vēsturnieks. Viņa ieskatā šodien būtu nepieciešama lielāka solidaritāte, savstarpēja uzticība un uzticēšanās.
Raidījuma noslēgumā Šiliņš vēl sabiedrībai vairāk interesēties par vēsturi un izprast tās nozīmi. Tam nav obligāti jāsākas ar sarežģītu zinātnisku pētījumu – sākt var kaut vai ar savas dzimtas koku vai vietas, kurā dzīvojam, pagātni. Viņa vēlējums ir vienkāršs – lai izpratne par vēsturi sabiedrībā augtu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Redzeslokā: Sabiedrība” saturu atbild AS “Radio SWH”.
