Desmit laulības gadi, kopīga profesija un reiz dots solījums nekad nestrādāt vienā teātrī. Aktieri Ieva Segliņa-Krūzkopa un Arturs Krūzkops raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” atklāj, kā kopīgais darbs Dailes teātrī licis iepazīt vienam otru no jauna, kāpēc uz skatuves reizēm nākas sargāt personīgās attiecības un kā teātris sadzīvo ar ģimenes ikdienu.
Solījums, ko nācās lauzt
“Mēs visu laiku bijām teikuši – lai vai kas, bet mēs nestrādāsim kopā,” atceras Arturs. Tomēr 2023. gadā, pārtraucot pastāvīgās darba attiecības ar Latvijas Nacionālo teātri, viņš pievienojās Dailes teātra trupai, kur jau strādāja viņa sieva.
Ievai šis lēmums sākotnēji radīja bažas, taču vienlaikus viņa apbrīnoja vīra drosmi mainīt ierasto profesionālo vidi. “Manī bija, man liekas, pat vairāk baiļu nekā Arturam par šo lēmumu, bet tai pat laikā es viņu ļoti apbrīnoju par drosmi un par kaut kādu uzticību saviem uzskatiem un godīgumu pret šo profesiju,” stāsta aktrise.
Lai gan abi gadiem bija vērojuši viens otra izrādes, mēģinājumu procesā viņiem nācās atklāt līdz šim nepazītas otra rakstura šķautnes.
“Mums nācās kaut kādā veidā iepazīt vienam otru nedaudz no jauna, kas bija satraucoši, bet sasodīti interesanti,” atzīst Ieva.
Arturs savukārt pamanījis, ka pret sievu mēģinājumos dažkārt izturas citādi nekā pret pārējām skatuves partnerēm. “Es atļaujos pret Ievu mazliet vairāk nekā pret citām partnerēm. Tas nenotiek apzināti – tas ir pilnīgi zemapziņā,” viņš skaidro.
Kopīgais darbs spilgtāk izgaismojis arī abu raksturu atšķirības. Ieva neslēpj, ka pret darbu ir prasīga un grūti samierinās ar paviršību. Savukārt Arturs arī sarežģītos mēģinājumos spēj saglabāt ticību rezultātam – īpašība, kuru Ieva vīrā novērtē.
Kad skatītāji uz skatuves redz vairāk nekā aktieri
Īpašs pārbaudījums abu profesionālajām un personīgajām robežām ir Dailes teātra izrāde “Sapņu novele”, kurā viņi atveido laulātu pāri. Zinot, ka abi ir precējušies arī dzīvē, skatītāji uz skatuves notiekošajam mēdz piešķirt papildu nozīmi. “Patiesībā lielākie stāsti rodas jūsu galvā, skatītāji. Jūs piešķirat nozīmi tam, ka mēs esam precējušies. Jūs piešķirat nozīmi tam, ko šī aina varētu viņiem nozīmēt,” skaidro Ieva.
Aktrise neslēpj, ka daži režisora ieceres risinājumi viņai likuši justies piesardzīgi. Ievai radusies sajūta, ka abu īstās attiecības kļuvušas par daļu no izrādes mākslinieciskās ieceres, un tas apgrūtinājis pilnīgu ļaušanos lomai. Vienlaikus viņa uzsver, ka tā bijusi viņas pašas subjektīvā reakcija.
“Man ir tāda sajūta tāpēc, ka es sargāju mūs,” atzīst aktrise.
Arturs atceras kādu neparastu sastapšanos veikalā. Kad viņam radušās problēmas ar norēķinu karti, kāda sieviete piedāvājusi palīdzību. Izrādījies, ka viņa redzējusi “Sapņu noveli” un bijusi tik ļoti aizkustināta, ka vēlējusies noskaidrot, kā abi aktieri pēc emocionāli piesātinātā skatuves notikuma spēj vienkārši atgriezties ikdienā.
Aktiera atbilde bijusi pavisam vienkārša: “Mēs vienkārši pārvelkam kostīmus, ejam mājās.”
Desmit laulības gadi un pašiem savs stāsts
Abu attiecību sākums saistās ar klubu “Piens”, kur viņi viens otru iepazinuši un vēlāk arī svinējuši kāzas. Šā gada jūlijā apritējuši desmit gadi kopš laulībām, taču lielas svinības nav rīkotas. Arturs ar smaidu atzīst, ka kāzu gadadienu abi mēdz pat aizmirst. Par laimi, ir vedējmāte, kura šo datumu atceras un atgādina.
Savulaik abu attiecības salīdzinātas ar Romeo un Džuljetas mīlasstāstu, taču Ieva uz šādu salīdzinājumu raugās citādi. “Mums ir savs stāsts, nevis Romeo un Džuljetas stāsts,” viņa uzsver.
Svarīga šī stāsta daļa ir abu astoņgadīgais dēls Alberts. Viņa piedzimšanu Arturs atceras kā īpaši spilgtu pieredzi, kas atklāj arī aktiera profesijas skarbo pusi. Iepriekšējā vakarā viņš spēlējis garo izrādi “Pērs Gints”, pēc tās devies uz slimnīcu, kur pasaulē nācis dēls, bet jau nākamajā vakarā atkal kāpis uz skatuves izrādē “Salome”.
Pēc negulētas nakts un viena no nozīmīgākajiem notikumiem dzīvē bija jāatgriežas darbā, it kā nekas nebūtu noticis. Šī pieredze viņam īpaši spilgti atgādinājusi, ka skatītāji nezina, ko aktieris piedzīvojis pirms izrādes. “Diemžēl tas ir tik nežēlīgi, ka tas nav svarīgi. Tev ir jāiet un jādara,” atceras aktieris.
Tagad Alberts aizraujas ar futbolu, apmeklē mūzikas skolu un interesējas arī par vecāku profesiju. Tomēr Ieva un Arturs nevēlas viņu virzīt tikai teātra pasaulē. Viņiem svarīgi ļaut dēlam iepazīt dažādas nodarbes, pašam atklāt savas intereses un izvēlēties savu ceļu. “Gribas viņam ļaut izdzīvot viņa pasauli, kas viņu interesē, būt tajā līdzās un rādīt arī mūsu pasauli pēc iespējas dažādāk,” saka Ieva.
