Vai mūsdienīgā Eiropas pilsētā var dzīvot bez automašīnas, un cik tālu šajā ceļā tikusi Rīga? Radio SWH un Radio SWH TV raidījuma “Eiropa tepat” ceturtajā epizodē Rīgas Tehniskās universitātes eksperti vērtē, kā mainās pilsētu mobilitāte un kas Rīgai vēl jāpaveic. Otrajā daļā ielūkojamies jauniešu uzņēmējdarbības pasākumā, kur skolēni rāda savu mācību uzņēmumu produktus.
Raidījumu vada Madara Kivkucāne. Par satiksmes attīstību un mikromobilitāti viņa sarunājas ar Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta profesori Sandru Treiju un institūta vadošo jomas ekspertu Emīlu Rodi.
Kāpēc Eiropas pilsētas vairs neplāno tikai automašīnām?
Sandra Treija atgādina, ka Eiropas pilsētas, kādas pazinām pirms aptuveni 20 gadiem, ievērojami atšķiras no tām, ko redzam šodien. Iemesls ir politikas pārmaiņas: pilsēta ir domāta dzīvošanai. Ilgu laiku pilsētplānošanā liels uzsvars bija uz to, kā cilvēki pārvietojas no punkta A uz punktu B, bet tagad, viņasprāt, šī paradigma ir atgriezusies pie saknēm.
Emīls Rode piebilst, ka dzīvojam pēcautomobiļa laikmetā. Autocentrisku pilsētu pīķis jau ir sasniegts, un pārejam realitātē, kurā pilsētā var dzīvot bez auto. Pilsēta ir iedzīvotājiem, un būt kopā ar citiem vislabāk var izbaudīt, ejot kājām, braucot ar divriteni vai elektroskrejriteni. Ja gribam braukt ar auto, pilsēta, pēc viņa teiktā, nav tā labākā vieta.
Vai Rīga virzās tajā pašā virzienā kā citas Eiropas pilsētas?
RTU strādā ar Eiropas partneriem un redz, kas notiek citās pilsētās. Rode stāsta, ka dažās jomās Rīga ir labā līmenī, citās darbs vēl darāms, bet tas notiek. Ļoti pamanāmi ir attīstījusies veloinfrastruktūra, un tas ir burtiski pēdējo divu, trīs gadu darbs: atsevišķas daļas pēkšņi savienojušās sistēmā, un Rīga ir savienota arī ar blakus esošajām pašvaldībām. Tomēr riteņbraucēju proporcija joprojām ir diezgan maza.
Treija uzsver, ka virziens ir tāds pats kā Eiropas pilsētās, kur šie procesi sākti, iespējams, jau pirms 20 gadiem. Ir pētīts, kāpēc, piemēram, Kopenhāgenā tik daudz cilvēku brauc ar velosipēdu, un ilgtspējīga mobilitāte ikdienā darbojas arī pietiekami tālu ziemeļos esošās pilsētās, lai gan sezonalitāte mūsu prātos šķiet galvenais ierobežojums. Partneri pētniecības projektos atzīst, ka pārmaiņām vajadzīgs ilgs laiks: jāmaina gan pieņēmumi galvās, gan paradumi, gan infrastruktūra. Rīga noteikti ir pareizajā virzienā, taču, lai cilvēki tiešām mainītu paradumus, pamatā ir gan veloinfrastruktūra, gan efektīvāka un ērtāka sabiedriskā transporta attīstība.
Kāpēc droša iela nav tikai uzkrāsota līnija?
Infrastruktūrai, gan veloinfrastruktūrai, gan gājēju infrastruktūrai, jābūt ļoti ērtai un ļoti drošai. RTU pētījumos, jautājot cilvēkiem, kāpēc viņi izvēlas vienu vai otru mobilitātes veidu, drošība bieži tiek minēta kā absolūti prioritārs aspekts.
“Ir mums daudz no kā mācīties, tieši kā šo drošību nodrošināt. Tas nevienmēr nozīmē vienkārši nokrāsot krāsas līniju,” uzsver Sandra Treija.
Tas prasa vairāk resursu, taču Treija min lielas metropoles, piemēram, Parīzi un Vīni, kuras brīžiem ļoti drosmīgi pārveido vidi un faktiski pilnībā maina mobilitātes prioritātes. Ielas telpa starp ēkām lielākoties paliek tāda pati, svarīgi ir tas, kā to sadala un pārdala, lai drošību un komfortu nodrošinātu dažādiem lietotājiem.
Politikas dokumentos Rīgā viss ir kārtībā: Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā kājāmgājējs ir pirmajā vietā, velobraucējs nākamajā. Pamazām šī koncepcija tiek īstenota arī uz ielām, taču, kā novērojusi Treija, bieži ar pretestību.
Vai veselība var būt labāks arguments par klimatu?
Treija skaidro, ka argumentus par planētu un zaļākiem risinājumiem cilvēks bieži labprāt noklausās, bet ar savu rīcību īsti nesasaista. Daudz tuvāks katram var būt arguments par veselību. Pilsētās un valstīs, kur cilvēki jau ilgi ikdienā brauc ar velosipēdu, var veikt ilglaicīgus pētījumus, un tie viennozīmīgi parāda, ka tiem, kas ikdienā brauc ar velosipēdu vai iet kājām, ir labāks veselības stāvoklis. Dažos pētījumos pat aprēķināts, par cik gadiem ilgāk viņi dzīvos nekā tie, kas ikdienā brauc ar automašīnu.
Kur ir Rīgas šaurās vietas?
Rode atgādina, ka ikviens, kurš braucis pa Vanšu tiltu, zina, kāds tas ir astoņos no rīta, desmitos vai četros pēcpusdienā. Tā ir pilsētas šaurā vieta. Priekšā ir Vanšu tilta remonts, un, lai gan remonts vēl nav sācies, jau notiek kādi darbi un spriedze uz tilta ir jūtama.
Plašāk raugoties, pilsētā notiek cīņa par telpu, jo telpas ir tik, cik ir, un sastrēgumstundā visi grib tikt cauri. Ja visi brauc ar automašīnām, telpas nepietiek, turklāt uz tām pašām ielām ir arī autobusi un trolejbusi. Tāpēc, pēc Rodes domām, jāpieņem drosmīgi lēmumi, telpa jāpārdala un jāmaina proporcijas, kam cik atvēlēts, lai nestāvētu sastrēgumos un būtu mobili.
Kā piemēru viņš min ūdens transportu, ko pilsēta plāno izmēģināt nākamajā pavasarī. Rode to vērtē kā drosmīgu soli, kas varētu palīdzēt ikdienā, lai nebūtu jāstāv uz tilta.
Kāpēc pilsētai vajag vairāk datu?
Treija stāsta, ka RTU ekspertu darbības lauks ir pētniecība. Šobrīd viņiem ir divi aktīvi Eiropas projekti, kurus viņi arī vada un kuri veltīti aktīvajai un ilgtspējīgajai mobilitātei. Pašvaldība tajos ir asociētais vai pilnais partneris un piedalās visās projektu aktivitātēs. Rezultātus pētnieki regulāri cenšas nodot lēmumu pieņēmējiem semināros un konferencēs, lai lēmumi būtu balstīti datos, nevis emocijās.
Rode piebilst, ka daudzas lietas mēs apgalvojam, bet īsti nezinām. Viena no tām ir nemotorizētā satiksme: pētnieki meklē datus par to, kāda ir gājēju un riteņbraucēju proporcija.
“Pārsvarā visi dati un plāni ir par auto un sabiedriskā transporta satiksmi,” norāda Emīls Rode.
Viss, kas kustas pats no sevis, plānošanā nav ietverts. Rode gan uzsver, ka pašvaldība to saprot, pievēršas šiem jautājumiem un mēģina šos datus veidot. Tā nav tikai Rīgas problēma, jo arī citās partnerpilsētās trūkst datu par to, kā cilvēki pārvietojas.
Kāda Rīga varētu būt pēc 10 līdz 15 gadiem?
Treijas skatījumā svarīgi saprast, ka tā ir kopīga sistēma. Arī pilsētas, kuras minam kā paraugu, strādā kā vienots tīkls, kurā sabiedriskais transports, mikromobilitāte un kājāmgājēji darbojas kopā. Garākiem attālumiem noteikti vajadzīgs ļoti efektīvs un ērts sabiedriskais transports. Piemēram, Berlīnē tramvajs kursē ik pa trim minūtēm un ved līdz multimodāliem mezgliem, kur viegli pārslēgties uz citu transporta veidu.
Rode atgādina, ka pilsētas lietotāji ir dažādi, ar dažādām vajadzībām un iespējām. Laba pilsēta ir tā, kur atbilstoši situācijai var izvēlēties lēno vai ātro ceļu, un reizēm pilsētā tiešām vajadzīgs arī automobilis. Nākotne, viņaprāt, ir dažāda, un tajā visi mobilitātes veidi harmoniski sadzīvo. Sarunas noslēgumā Madara Kivkucāne aicina katru padomāt par alternatīvām ierastajai automašīnai, piemēram, kā citādi nokļūt līdz darbam.
Kā skolēni idejas pārvērš produktos?
Raidījuma otrajā daļā dodamies uz jauniešu uzņēmējdarbības pasākumu, kurā, kā izskan sižetā, vienā telpā bija sapulcējušies 7800 jaunieši. Tur skolēni prezentē savus mācību uzņēmumus un to produktus.
Viena komanda izveidojusi makšķerēšanas mānekli. Jaunieši paši makšķerē un domājuši, kā palielināt iespējas noķert vairāk zivju. Viņi apsvēruši vairākus variantus, tostarp vibrācijas, un ar 3D printera palīdzību izveidojuši tādu kā būrīti, kurā ievietot vajadzīgo elementu. Pasākumā viņi sapratuši, ka produkts interesē ļoti daudziem cilvēkiem, un vienu jau ir izdevies pārdot. Citiem jauniešiem viņi iesaka nebaidīties un piedalīties šādos pasākumos.
Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 11. klases skolnieces, kuras šogad pašas veido skolēnu mācību uzņēmumu, stāsta, ka viņas iespaidojuši daudzie citu jauniešu uzņēmumi. Pasākumā viņas uzklausīja arī savas skolas skolnieces pieredzi ar viņas mācību uzņēmumu, satika vairākus investorus un uzņēmumu pārstāvjus, un sižeta fonā redzams, kā jaunieši ātrajās tikšanās reizēs aktīvi sarunājas ar dažādu profesiju speciālistiem.
Šis saturs ir daļa no projekta EUCONNECTLV, ko līdzfinansē Eiropas Savienība programmas IMREG ietvaros.




