Latvijas makšķernieki pasaules čempionātā lielmutes asaru makšķerēšanā ASV izcīnījuši 7. vietu 23 valstu konkurencē, turklāt cīņā par medaļām saglabājuši izredzes līdz pat pēdējai sacensību dienai. Raidījumā “Zaļais stūris” Latvijas izlases dalībnieks Ingus Dukaļskis atklāj, kā izdevās konkurēt ar pasaules makšķerēšanas zvaigznēm un kāpēc amerikāņi sāka pievērst uzmanību latviešu izmantotajiem paņēmieniem.
Sacensības norisinājās Arkanzasas štatā, Hotspringsā, Hamiltona ezerā. ASV makšķerēšana ir milzīga sporta industrija, un čempionāta noslēgumā dalībniekus ar laivām ieveda aptuveni 5000 skatītāju ietilpīgā stadionā. Dukaļskim īpaši atmiņā palikusi publikas reakcija – cilvēki lēkuši kājās un aplaudējuši, sagaidot sportistus.
No pieticīgām cerībām līdz cīņai par medaļām
Latviju čempionātā pārstāvēja trīs ekipāžas, un Dukaļskis vienā laivā startēja ar Armandu Romanovu.
“Pirms mačiem mēs domājām – nu, ja mēs varētu desmitniekā, tad mēs ņemam šampja kasti uzreiz, tad tas ir mūsu visu laiku labākais rezultāts,” stāsta sportists. Taču sacensību gaitā Latvijas izlase provizoriskajā kopvērtējumā pakāpās pat līdz otrajai vietai.
“Pirmajā dienā, kad es maču gaitā iegāju online un skatījos, ka Latvija ir otrajā vietā, es papiņam teicu – gan jau sistēma ir uzkārusies. Nu tas nav iespējams.”
Pirms pēdējās sacensību dienas latviešiem vēl bija reālas izredzes cīnīties par bronzas medaļām. Dukaļska vērtējumā trešā vieta bija sasniedzama, taču izšķirošajā dienā ne viss izdevās, kā iecerēts. Bronzu izcīnīja Francija, bet Latvija sacensības noslēdza 7. vietā.
Amerikāņi sāka sūtīt izlūkus
Lai veiksmīgi startētu nepazīstamajā ezerā, Latvijas sportisti gandrīz divas nedēļas centās izprast vietējo zivju uzvedību un atrast piemērotākās makšķerēšanas vietas. Papildu pārbaudījums bija karstums, kas sasniedza 37–38 grādus.
“Pirmajā dienā es, man šķiet, neko nenoķēru, jo biju tādā vieglā šokā. Ķermenis bija atbraucis, dvēsele vēl nebija,” atceras Dukaļskis.
Arī pati makšķerēšana prasīja pielāgošanos. Māneklis bija jāiemet ļoti precīzi, dažkārt pavisam nelielā laukumā zem laivu piestātnēm. Kamēr Romanovs izmantoja modernu reāllaika eholoti, vērojot zivju reakciju, Dukaļskis vairāk paļāvās uz pieredzi un sajūtām.
Viņu ekipāža izvēlējās makšķerēt ar virsmas mānekļiem, kas palīdzēja regulāri tikt pie lielākām zivīm.
Latvijas ekipāžas veiksmīgais starts piesaistījis arī amerikāņu konkurentu uzmanību. “Otrajā, trešajā dienā, tad, kad jau mums parādījās rezultāts, tad redzējām, ka amerikāņi mums sūtīja tos izlūkus,” stāsta sportists. Latvijas ekipāžas tuvumā uzturējusies atsevišķa laiva ar vienu cilvēku, kurš, viņaprāt, vērojis latviešu makšķerēšanas paņēmienus.
Šāda interese bijusi īpaši zīmīga, ņemot vērā atšķirības starp Latvijas sportistiem un amerikāņu profesionāļiem. Sacensībās piedalījās arī tādas ASV makšķerēšanas zvaigznes kā Kevins Vandams (Kevin VanDam) un Skots Mārtins (Scott Martin), kuriem makšķerēšana ir profesija, kamēr Latvijas sportistiem tā lielākoties jāapvieno ar ikdienas darbu.
“Ja mēs makšķerējam savā brīvajā laikā, sestdienā, svētdienā, viņi to dara katru dienu. Tas turnīrs noslēdzas, viņi sēžas mašīnā un jau brauc uz savu nākamo komercturnīru,” atšķirību raksturo Dukaļskis.
Zivis, kas salauž kātus un nepadodas līdz pēdējam
Ne mazāks izaicinājums par konkurentiem bija paši lielmutes asari. Šīs zivis ir pazīstamas ar savu spēku un straujajiem izrāvieniem – pēc pieķeršanās māneklim tās mēdz lēkt ārā no ūdens un līdz pēdējam cenšas atbrīvoties.
“Tas, ka tu viņu uzāķē, tas nenozīmē, ka tu vēl viņu dabūsi nomērīt,” par zivju spēku norāda makšķernieks.
Sacensību laikā Dukaļskim salūza divi makšķerkāti, bet kādā reizē, mēģinot noturēt noķerto zivi, rokā iedūrās vairāki mānekļa āķi. Viņš atzīst, ka lielāko asaru ne vienmēr ir grūtāk pievilināt – īstais pārbaudījums sākas brīdī, kad tas jau ir pieķēries un ar visu spēku cenšas izrauties.
Tomēr intensīvās sacensības un nogurumu aizēnoja piedzīvotās emocijas un vietējo cilvēku viesmīlība. Latvijas ekipāžas laivas vadītāja ģimene pat cepusi sportistiem cepumus, ko ņemt līdzi sacensībās.
