“Dzīve līdz šim ir pagātne,” teikts arborista un dārznieka Edgara Neilanda jaunās grāmatas “Dārznieka manifests” pieteikumā. Viesojoties raidījumā “BB brokastis”, Neilands runā nevis par ideāliem mauriņiem vai perfekti sakoptām dobēm, bet par cilvēka attiecībām ar vidi. Viņa skatījumā dārzs nav projekts, ko nepieciešams pakļaut un kontrolēt, bet dzīva sistēma, kurā cilvēks ir tikai viena no sugām.
“Ir miljons jautājumu – ko stādīt, kā darīt, vai mežā būvēt, vai pļavā būvēt, bruģēt vai nebruģēt,” saka Neilands. Viņš uzsver, ka šie ikdienišķie lēmumi patiesībā nosaka daudz vairāk nekā tikai pagalma izskatu. “Vai tā cilvēka civilizācija īstenībā ir ilgtspējīga no dārznieka perspektīvas?” retoriski vaicā autors, mudinot paskatīties uz vidi plašāk nekā tikai caur estētikas prizmu.
Sarunas laikā Neilands asi kritizē perfekti sakoptu teritoriju kultu. Viņaprāt, vēlme visu nopļaut, nogrābt un “iztīrīt” bieži vien nogalina dzīvību pašā dārzā. “Brikšņus vajag atstāt. Kur tiem putniem tās olas nolikt?” viņš vaicā. Arī paša pagalmā ideāli saduras ar realitāti – sākotnējā iecere atteikties no bruģa beidzas ar kompromisu ģimenes ikdienas dēļ. “Man sirds asiņo, bet tie ir tie kompromisi,” atzīst dārznieks.
Neilands stāsta, ka Latvijā arvien biežāk parkos un pagalmos tiek atstātas nepļautas teritorijas, taču daļai sabiedrības tas joprojām šķiet nepieņemami: “Vecie ļaudis saka, ka jābūt nopļautam, jo – ko par mums padomās? Un jaunieši saka – ja mēs tā turpināsim, nebūs labi.” Tā vietā viņš aicina eksperimentēt – vienu pagalma daļu uzturēt tradicionāli, bet otrā ļaut dabai dzīvot savu dzīvi.
Sarunā netrūkst arī humora. Tiek apspriesti kurmji, aizauguši bruģi un sūnām apklāti jumti, bet cauri jokiem izskan viena doma – daba agrāk vai vēlāk atgūst savu teritoriju. “No dabas viedokļa mēs esam latvāņi,” saka Neilands. Viņaprāt, cilvēks vidē uzvedas līdzīgi invazīvai sugai – pārņem teritoriju un pamazām izspiež pārējo dzīvību.
Vienlaikus dārznieks uzsver, ka daudzveidīga vide nāk par labu arī pašiem cilvēkiem: “Jo vairāk sugas būs tajā vietā, kur mēs savu ligzdu esam uzpinuši, jo mēs paši savā ģenētiskajā kodā jutīsimies labāk.” Viņa skatījumā “Dārznieka manifests” nav praktisku padomu krājums, bet aicinājums pārtraukt karu ar dabu. Kā teikts arī grāmatas pieteikumā – “dārzs nav jāuzvar, tas ir jāsaprot.”
