Makšķerēšanā ienāk arvien jaudīgākas tehnoloģijas, kas ļauj ne tikai atrast zivi, bet arī reāllaikā vērot tās kustības un reakciju uz mānekli. Taču līdz ar jaunajām iespējām rodas jautājums – kur beidzas tehnoloģiju sniegtās priekšrocības un sākas pārāk liels spiediens uz zivju resursiem? Raidījumā “Zaļais stūris” par to un citām tēmām diskutē podkāsta un TV raidījuma “Copes Frekvence” veidotāji Gunārs Klēģers un Renārs Upītis.
Klēģers neslēpj – tā dēvētajām “Live” tehnoloģijām ir arī liela izziņas vērtība. Tās ļauj makšķerniekam reāllaikā vērot zem ūdens esošās zivis, to kustību un reakciju uz mānekli. “Kā izziņas rīks tas ir lielisks. Tu redzi to, ko tu kādreiz neredzēji parastajā eholotē,” saka Klēģers. Tomēr, šādām iespējām kļūstot arvien pieejamākām, viņš saskata arī otru pusi.
“Zivij nav, kur vispār paslēpties.”
Īpaši lielu spiedienu jaunās tehnoloģijas rada uz trofejas izmēra zivīm. Ja agrāk lielas zivs atrašana pati par sevi bija būtiska copes daļa, tagad makšķernieks var daudz precīzāk noteikt tās atrašanās vietu. Klēģera ieskatā problēma nav pati tehnoloģija, bet gan tas, kā tā tiek izmantota. “Negodprātīgi makšķernieki, kuru rokās šie aparāti nokļūst, vienkārši kļūst par moderniem maliķiem,” viņš saka.
Līdz ar efektivitāti var pazust arī kaut kas no pašas copes būtības. “Pirmkārt, zūd mazliet tā burvība, un tā klasiskā makšķerēšana kaut kur pazūd,” atzīst Klēģers. Kā piemēru viņš min Zviedriju, kur gan ūdeņu, gan zivju resursu ir nesalīdzināmi vairāk nekā Latvijā, tomēr atsevišķos reģionos šādu tehnoloģiju izmantošana jau tiek ierobežota, bet ir arī sacensības, kurās tās izmantot nedrīkst.
Upītis piekrīt, ka tehnoloģiju attīstību apturēt diez vai izdosies, tāpēc, viņaprāt, svarīgāk ir mācīties jaunās iespējas izmantot godprātīgi. To, ka makšķerēšanā iespējams novilkt robežas, rāda arī viņa pieredze dīķu foreļu spiningošanas sacensībās.
Tajās neizmanto mīkstos silikona mānekļus, jo zivs tos var ierīt pārāk dziļi un pēc atlaišanas neizdzīvot. “Tās zivis pēc atbrīvošanas bieži vien neizdzīvo, jo māneklis tiek apēsts dziļi un zivis tiek traumētas,” skaidro Upītis, norādot, ka, ieviešot tikai cieto mānekļu principu, no šīs problēmas izdevies izvairīties.
“Zivīm ir jāpalīdz”
Tieši zivju resursi sarunas gaitā kļūst par kopīgo pavedienu. Klēģers uzsver, ka nepieciešamība tos sargāt nav radusies tikai līdz ar jaunākajām tehnoloģijām.
“Pilnīgi noteikti zivīm ir jāpalīdz, un tām ir bijis jāpalīdz visos laikos.”
Taču paša makšķernieka pieredze var radīt maldīgu priekšstatu par to, cik daudz zivju ūdenstilpē patiesībā ir. Klēģers min vienkāršu piemēru – ja vienā dienā izdodas noķert piecas līdakas, var šķist, ka ūdenstilpē zivju netrūkst. Patiesībā makšķernieks, iespējams, vienkārši trāpījis brīdī, kad zivis kāda iemesla dēļ sakoncentrējušās nelielā teritorijā.
Viena veiksmīga copes diena tādēļ vēl nenozīmē, ka ar zivju resursiem viss ir kārtībā. Jo precīzākas kļūst tehnoloģijas un jo lielāku pārsvaru tās dod makšķerniekam, jo lielāka nozīme ir tam, kā šīs iespējas tiek izmantotas.
