Šogad aprit 30 gadi kopš Krievijas armijas izvešanas no Latvijas teritorijas. Raidījumā “Alianses divas desmitgades: Latvijas ceļš kopā ar NATO” pirmais atjaunotās Latvijas Aizsardzības ministrs, Tiesību zinātņu doktors un jurists Tālavs Jundzis skaidro, cik svarīgs bijis Krievijas armijas izvešanas process šodienas kontekstā, ņemot vērā citu valstu, īpaši, Ukrainas, pieredzi.
“Skati šodien un pirms 30 gadiem ir ļoti atšķirīgi, man personīgi arī,” savās pārdomās par Krievijas armijas procesu un tā laika sarunu gaitu atminas Jundzis, “Kāpēc tā? Tāpēc, ka pirms 30 gadiem, kad šīs sarunas par armijas izvešanu risinājās, arī man tad likās, tāpat kā daļai sabiedrības, daļai arī deputātu tolaik Saeimā, ka tas, ko mēs cenšamies panākt ar Krieviju, nu, tas īsti neizdodas.”
Viņš turpina: “Tas gluži nav tas, ko mēs gribētu – gan runa par militāro pensionāru atstāšanu, gan par armijas īpašumu bez maz vai atpirkšanu no krievu armijas. Tā kā ļoti priecīgs es tolaik nebiju, bet šobrīd, paskatoties, kas notiek pasaulē un Eiropā, un Ukrainā, protams, tad man jāsaka, ka mēs tiešām varam būt gandarīti.” Zināmi riski tika saistīti ar Skrundu – vai pa tiesi to aizvāks tā, kā bijis solīts.
“Tas, paldies dievam, notika – visi riski attiecīgi attaisnojās, acīmredzot, un šobrīd tad, kad mēs redzam, ka īstenībā Krievijai ir 21 militārā karabāze ārvalstīs, no tām lielākā daļa ir bijušās padomju republikās, ieskatot, starp citu, Ukrainu. Kas notika Ukrainā ar Krievijas karabāzi 2014. gadā? Kur tad sākās tā okupācija?” norāda Jundzis.
Labs atgādinājums ir atrodams arī Latvijas vēsturē, skaidro doktors: “1940. gada 17. jūnijs, kad faktiski sākās Padomju okupācija – agresija sākās pret Latviju. Mums jau arī bija karabāze – šeit oficiāli atradās 25 tūkstoši Padomju Savienības karavīru Kurzemē. Saprotams, ka tad pretoties Latvijas armijai, kurā bija tikpat skaitliski cilvēku, nu, tas bija gandrīz vai bezjēdzīgi. Tā kā šīs karabāzes, ka mums vairāk nav Latvijā, tas, es domāju, ir lielākais sasniegums tajās sarunās pirms šī 30 gadu laika.”
