Kādreizējā Latvijas Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece, arī Latvijas vēstniece ANO un Francijā, kādreizējā Ārlietu ministre, bet pašreizējā Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete raidījumā “Alianses divas desmitgades: Latvijas ceļš kopā ar NATO” skaidro Latvijas lomu starptautiskajā drošības politikā, ņemot vērā kļūšanu par pilntiesīgu NATO dalībvalsti 2004. gadā.
“Vispirms jau mums nācās pierādīt, ka mēs esam sabiedrotie savu iespēju robežās un gatavi arī piedalīties NATO operācijās,” par Latvijas lomu pēc kļūšanas par NATO dalībvalsti teic Kalniete, “Tie bija arī tādi gadi, kad arī NATO atradās pārejas posmā, jo kā alianse tā bija izveidota alianses dalībvalstu aizsardzībai, taču līdz ar dzelzs priekškara krišanu šī vajadzība likās, ka ir zudusi.”
Tad ticis pieņemts arī lēmums iesaistīties konfliktu risināšanā ārpus NATO valstu teritorijām, arī Latvijai piedaloties misijās Afganistānā, Irākā un Kosovā. “Pirmais akords, kas izskanēja kā brīdinājums, kuru, varētu teikt, daļa NATO valstu tomēr negribēja novērtēt atbilstošajā kvalitātē – runa ir par 2008. gada iebrukumu Gruzijā,” viņa turpina, “Tad sekoja 2014. gads, un tas gan ir pagrieziena punkts.”
Pēc 2008. gada Baltijas valstis ļoti asi izvirzīja jautājumu par NATO aizsardzības plāna izstrādi, kas iepriekš nav bijis. “Vācija ārkārtīgi stingri pret to nostājās, acīmredzot, Krievijas gāzes resursu iespaidā. Mums tomēr izdevās pārliecināt. Tad arī šie aizsardzības plāni tika izstrādāti,” stāsta Eiropas Parlamenta deputāte. 2014. gadā pirmo reizi tika izstrādāta NATO Austrumu flanga aizsardzības stratēģija un arī pastiprināta flanga aizsardzība, kas gan vēl tad nesasniedza tādus apmērus, kādi tie ir tagad – pēc 2022. gada Krievijas iebrukuma Ukrainā.
“Karš parādīja, ka tas koncepts, ka dalībvalstij ir jāspēj sevi aizsargāt piecas dienas, ka tas nedarbojas realitātē. Tāpēc, ka to, ko piecās dienās ar mūsdienu tehnikas līdzekļiem var iekarot, to nevar atkarot ātri, un cilvēku upuri un postījumi ir pārāk lieli. Tāpēc tas tagadējais uzstādījums ir nostiprināt Austrumu flangu,” norāda Kalniete.
Tas nozīmē, ka Latvijā ir izveidots sabiedroto karavīru bataljons, kā arī daļēji izveidota un nepārtraukti tiek papildināta un attīstīta militārās tehnikas bāze, kas visu laiku tiek uzturēta darbības gatavībā. “Lai tajā gadījumā, ja ir konflikts, var momentā pielidot, nolaisties, sēsties iekšā un darboties. Tas ir ļoti svarīgi, ka tas tā notiek,” viņa uzsver.
