trešdiena, 29. oktobris
SākumsDzīvesstilsKapelāne veļu laika pārdomās: “Nāve atnāk pēkšņi un negaidīti – vienalga, cik...

Kapelāne veļu laika pārdomās: “Nāve atnāk pēkšņi un negaidīti – vienalga, cik cilvēkam ir gadu”

Raidījumā “Noturības kodols” viesojas “Hospiss māja” sociālā darbiniece un kapelāne Līga Malāne, kura stāsta par vienu no klusākajām, bet dzīvē neizbēgamajām tēmām – nāvi, cieņu un cilvēcību pēdējā dzīves posmā. Saruna notiek veļu laikā – brīdī, kad atmiņas par aizgājušajiem un pārdomas par dzīves nobeigumu kļūst īpaši klātesošas.

Līga Malāne ik dienu sastopas ar cilvēkiem, kuriem ārsti ir teikuši – laiks ir ierobežots. Tomēr viņa uzskata, ka pat šādā situācijā var atrast cerību: “Tu nevari atņemt cilvēkam cerību, pat tad, ja prognoze ir skaidra. Tas būtu nežēlīgi.” Šajā darbā svarīgākais ir spēja sajust cilvēku, nevis tikai palīdzēt praktiski. “Katram cilvēkam ir savas vajadzības, un mans uzdevums ir to sajust,” stāsta kapelāne.

Runājot par aiziešanu, Malāne norāda, ka sabiedrībā joprojām trūkst spējas runāt par nāvi: “Kad cilvēks grib runāt par savu aiziešanu, bet viņam pasaka – mēs par to nerunājam –, tas viņam sāp.” Viņa aicina ģimenes nebaidīties no šīm sarunām un atgādina, ka bieži vien cilvēkiem nav bail no nāves pašas, bet no vientulības tajā brīdī: “Reizēm pietiek tikai paturēt roku, lai cilvēks zina – viņš nav viens.”

Kapelāne stāsta, ka aizvien biežāk cilvēki paši izvēlas, kā vēlas tikt apglabāti vai kur atdusēties: “Vecāka gadagājuma cilvēki bieži vien vairs negrib apgrūtināt tuviniekus ar kapu kopšanu. Viņi grib būt tur, kur viņiem bijis labi.” Šādas sarunas, viņasprāt, palīdz tuviniekiem vēlāk pieņemt zaudējumu, jo ir skaidrs, ka pēdējās vēlmes ir piepildītas.

Sarunas laikā Malāne dalās arī personīgā pieredzē – bērnībā viņai pašai bija jāpasaka māsām, ka mamma nomirusi. “Man toreiz bija 12. Es nezināju, kā pateikt māsām, ka mamma nomirusi. Mums neviens nemāca, kā runāt par nāvi,” viņa atceras. Šī pieredze kļuvusi par viņas profesionālās pārliecības pamatu – ka par nāvi, tāpat kā par dzīvību, ir jārunā atklāti: “Tas nav vecāku pienākums, tā ir privilēģija – iemācīt bērnam runāt par nāvi, par dzīvi un par piedzimšanu.”

Tomēr kapelāne atgādina, ka nāve ir ne tikai beigas, bet arī spogulis tam, kā dzīvojam. “Nāve atnāk pēkšņi un negaidīti – vienalga, cik cilvēkam ir gadu,” viņa piebilst, “Mums nav kultūras, kā par to runāt – tāpēc mums pašiem tā ir jāveido.” Un varbūt tieši šīs sarunas, klusumā un gaismā, ir mūsu īstā noturības mācība.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Noturības kodols” saturu atbild AS “Radio SWH”.

LĪDZĪGI RAKSTI

KOMENTĀRI

0 Komentāri
Jaunākie
Vecākie Populārākie
Inline Feedbacks
Rādīt visus komentārus

CITI LASA

Ziņu detektīvs: Mākslīgais intelekts un dezinformācija Vācijas informatīvajā telpā

Radio SWH raidījumu ciklā “Ziņu detektīvs”, kuru vada Agnese Vasermane, katru trešdienu un piektdienu tiek aplūkotas aktuālākās viltus ziņas un dezinformācijas piemēri Latvijā un...

POPULĀRĀKIE