Tā pati parole e-pastam, sociālajiem tīkliem un pat internetbankai un pārliecība – ar mani jau nekas nenotiks. Tieši šādi ikdienas sīkumi visbiežāk kļūst par sākumpunktu drošības problēmām digitālajā vidē. Raidījumā “Kiberpēdas” par kiberhigiēnas nozīmi ikdienā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Informācijas tehnoloģijas institūta pētniece un lektore Evita Roponena.
Eksperte uzsver, ka kiberhigiēna nav sarežģīts tehnisks jēdziens, kas attiecas tikai uz IT profesionāļiem. Tā ir ikdienas attieksme pret digitālo vidi. “Ja mēs skatāmies uz mūsu ķermeņa veselību, mēs cenšamies to turēt tīru – lietojam zāles, vitamīnus, rūpējamies par higiēnu, ar domu, lai mēs būtu veseli,” skaidro Roponena. Līdzīgi arī digitālajā vidē – drošība neveidojas vienā dienā, bet ar regulāriem, apzinātiem paradumiem.
Digitālā telpa aptver daudz vairāk nekā tikai datoru vai telefonu. Tajā ietilpst sociālie tīkli, lietotāju konti, e-pasti un arī viedierīces mājās. “Tas mums sastāda to digitālo telpu, un mums arī ir par to jārūpējas, lai tā būtu vesela,” uzsver pētniece. Kiberhigiēna šajā nozīmē ir vienkāršu, bet pastāvīgu darbību kopums, kas palīdz saglabāt šo vidi drošu ilgtermiņā.
Viens no biežākajiem klupšanas akmeņiem ir kontu drošība. Roponena atgādina, ka konti nav tikai bankas konti, bet arī sociālie profili, darba rīki un dažādas ikdienā izmantotas platformas: “Mēs bieži dzīvojam ar tādu domu, ka ar mani nekas nenotiks – nevienam neinteresēs mana parole.” Tieši šī pārliecība bieži noved pie tā, ka viena parole tiek izmantota vairākās vietnēs, būtiski palielinot risku.
Sociālā inženierija balstās uz cilvēka jūtām – steigu, bailēm vai vēlmi palīdzēt. “Vienkāršākiem vārdiem sakot, sociālā inženierija, ņemot vērā mūsu emocijas, mēģina mūs apmānīt,” skaidro Roponena. Šādās situācijās cilvēks rīkojas automātiski, nevis kritiski izvērtē informāciju, un tieši to krāpnieki izmanto visefektīvāk.
Eksperte aicina kritiski paskatīties arī uz to, ko paši publiskojam sociālajos tīklos. Nereti bez lielas domāšanas tiek atklātas detaļas par ikdienas paradumiem, ģimeni vai atrašanās vietu. “Varbūt neliksim visu iespējamo par sevi,” iesaka Roponena, atgādinot, ka publiski pieejami dati bieži kļūst par pamatu sociālās inženierijas shēmām.
Īpaša uzmanība jāpievērš senioriem, kuri nereti kļūst par krāpnieku mērķauditoriju. Pētniece uzsver izglītošanas nozīmi un dalās personīgā pieredzē: “Izglītot sociālajā inženierijā – tas bija tas, kas nepieciešams. Viņai piezvanīja, un viņa man teica: mēģināja apmānīt, bet es neapmānījos.” Šādas zināšanas var būt izšķirošas, lai izvairītos no zaudējumiem.
Noslēgumā Roponena atgādina – kiberhigiēna nav vienreizēja pārbaude vai tehnisks uzdevums. Tā ir ikdienas izvēļu kopums. Tāpēc brīžos, kad šķiet, ka viena parole visur ir ērtākais risinājums, ir vērts apstāties un padomāt – digitālajā vidē drošību visbiežāk nosaka nevis tehnoloģijas, bet mūsu pašu paradumi.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Kiberpēdas” saturu atbild AS “Radio SWH”.
