Raidījumā “Noturības kodols” organizāciju psiholoģe Marta Karlsone pievēršas tēmai, kas skar gandrīz ikvienu – konfliktiem darba vidē. Kāpēc spriedze uzkrājas līdz brīdim, kad tā “uzsprāgst”, kāpēc cilvēki izvēlas klusēt, nevis runāt, un kā konfliktus pārvērst par iespēju uzlabot attiecības un darba vidi?
Darba vidē spriedze nerodas pēkšņi – tā veidojas pakāpeniski, bieži vien no pavisam ikdienišķām situācijām. Kavēti termiņi, neizrunātas gaidas, sīki pārpratumi – viss krājas, līdz kļūst par konfliktu. Kā uzsver Karlsone, lielākā problēma nemaz nav pats konflikts, bet gan izvairīšanās no tā: “Man liekas, lielākā problēma ir, kāpēc mēs nekonfliktējam.” Viņas ieskatā tieši konflikts ļauj lietas beidzot sakārtot.
Bieži vien konflikts nemaz nesākas ar strīdu – tas sākas ar klusēšanu. Mēs pieņemam, ka kolēģi sapratīs, kas mums ir svarīgi, bet paši to nepasakām. Rezultātā sākam iekšēji kaitināties, nevis runāt. “Manā galvā ir ideja, kā es gribu, lai pret mani izturas, bet es nevienam nestāstu šīs ekspektācijas,” skaidro psiholoģe. Tāpēc arī rodas situācijas, kurās otrs cilvēks pat nenojauš, ka pārkāpj robežas.
Brīdis, kad kaut kas nav kārtībā, parasti ir jūtams uzreiz – caur emocijām. Taču tieši šeit viss bieži “salūzt”. Mēs ignorējam signālus, turpinām strādāt un atliekam sarunu uz “vēlāk”. Kā norāda eksperte, emocijas ir svarīgs indikators: “Emocijas ir bieži vien vislabākais signāls, kas ļauj pamanīt – kaut kas te nav īsti labi.” Problēma ir tajā, ka mēs tās apspiežam un izliekamies, ka viss ir kārtībā.
Tieši šajā brīdī sāk veidoties spriedzes uzkrāšanās. Pirmajā reizē mēs sev sakām – “nav jau tik traki”. Otrajā reizē sākas šaubas: runāt vai klusēt? Karlsone uzsver, ka šis ir kritiskākais punkts: “Otrā reize ir viskritiskākā, jo tur sākas iekšējā tirgošanās – runāt vai nerunāt.” Ja tas tiek palaists garām, situācija ātri saasinās. Kolēģis vairs nešķiet tikai kaitinošs – viņš kļūst par problēmu, un kādā brīdī emocijas eksplodē: “Sešpadsmitajā reizē mēs esam gatavi to cilvēku piežmiegt.”
Kad konflikts jau ir samilzis, saruna kļūst sarežģīta un neērta. Tā vairs nav vienkārša piezīme, bet emociju un interpretāciju slānis, kas gadiem krājies. Psiholoģe to salīdzina ar smalku procesu – kā samudžinātas zelta ķēdītes atpiņķerēšanu. Tas prasa gan precizitāti, gan pacietību, un nav pārsteigums, ka cilvēki šajā brīdī bieži atkāpjas, pat ja sarunu jau ir sākuši.
Arī organizācijās šī problēma ir izplatīta – konflikti netiek risināti, bet pielāgoti. Cilvēki izvēlas paciesties, nevis riskēt ar neērtu sarunu, īpaši, ja nav sajūtas, ka to drīkst darīt. Kā atzīst Karlsone, lielākoties problēmas tiek vienkārši “pastumtas zem paklāja”, un tās risina tikai tajās organizācijās, kur iniciatīva nāk no vadības puses.
Risinājums nav sarežģīts, bet prasa drosmi – runāt laicīgi un runāt par sevi. Nevis uzbrukt otram, bet skaidri pateikt, kā konkrētā situācija ietekmē tevi. “Mums tas ir jādara laicīgi – otrajā, trešajā reizē, nevis sešpadsmitajā,” uzsver Karlsone. Tieši šāda pieeja ļauj konfliktu pārvērst par iespēju, nevis problēmu.
Varbūt tieši tas ir svarīgākais secinājums – konflikts pats par sevi nav slikts. Sliktākais ir izlikties, ka tā nav. “Veselīga komanda nav tā, kur nav konfliktu, bet tā, kas prot tos risināt,” uzsver psiholoģe.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma “Noturības kodols” saturu atbild AS “Radio SWH”.
