Šis pavasaris makšķerniekiem sākas nevis ar sprādzieniem un aizsprostiem, bet ar neierastu mieru. Gaujā ledus šogad izgājis tik gludi, ka daudzi pat īsti nepaspēja to “izdzīvot”. “Šogad viss bija tik gludi, tik skaisti – ledus izgāja kā pa sviestu,” raidījumā “Zaļais stūris” saka makšķernieks Uģis Circenis, uzreiz liekot saprast – sezona būs citāda nekā ierasts.
Tas, kas no malas izskatās kā laba ziņa, patiesībā nozīmē arī lēnāku startu. Lielajās upēs zivju kustība vēl tikai veidojas, un cerēt uz tūlītēju rezultātu būtu pāragri. Toties mazās upes jau sāk “dot signālus”. Circenis prognozē: “Aprīļa sākums, vidus – tad viss vērsies vaļā un visiem būs baigi forši.” Tas gan nebūs ilgi – pāris nedēļas intensīvas copes, un logs atkal aizvērsies. Citiem vārdiem, šis pavasaris prasīs vairāk pacietības un precīzāku brīža izvēli.
Tieši tas arī maina makšķernieku pieeju – vairs nepietiek vienkārši “aizbraukt uz copi”. Ir jālasa ūdens, jāizvēlas vieta un jāpielāgojas situācijai. “Jo ūdens tumšāks, jo tev vajag izcelties – lai tas taimiņš vispār kaut ko ierauga,” skaidro Circenis. Šādos apstākļos izšķirošas kļūst detaļas – mānekļa krāsa, spēle un pat metiena temps.
Tomēr, pat runājot par tehniku, Circenis atgriežas pie būtības. “Makšķernieks jau pats pēc savas būtības – 90 procentos mēs pie ūdens ejam nevis pēc zivs, bet pēc atpūtas,” viņš atzīst. Tieši šī sajūta nosaka arī to, kā mēs izvēlamies savu aprīkojumu un kā piedzīvojam pašu procesu.
Tas labi redzams arī attieksmē pret inventāru. “Tev ir baigi liela starpība, vai tu ķer ar slotaskātu vai ar patīkamu instrumentu – tā ir emocija un sajūta,” saka Circenis. Vēl tiešāk viņš formulē principu, kas makšķernieku vidū bieži izrādās pārsteidzoši patiess: “Vispirms pērc mānekli sev, un tikai tad zivij – tam jābūt skaistam.” Šī pārliecība bieži vien ietekmē arī rezultātu.
Pieredze ārpus Latvijas šo skatījumu tikai pastiprina. Skandināvijā, kur Circenis nesen piedalījies makšķerēšanas izstādēs, copes kultūra ir mierīgāka un mazāk steidzīga. “Skandināvs pēc būtības ir tāds stagnējošs makšķernieks – viņam zivis ir, viņš nesteidzas,” viņš saka. Taču arī tur svarīgākais ir uzticība – ja runā godīgi un bez pārspīlējumiem, cilvēki to novērtē.
Un tomēr – neatkarīgi no valsts vai tehnikas – viss beidzas vienā punktā. Tajā brīdī, kad pēc ilgas gaidīšanas kaut kas beidzot notiek. “Tas notikums, pēc kā mēs ilgi gaidām – kad zivs pagrābj,” saka Circenis. Tieši tāpēc makšķernieki katru pavasari atkal atgriežas pie ūdens – arī tad, ja sākums šoreiz bijis tik kluss, ka ledus vienkārši aizgājis “kā pa sviestu”.
