Raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” viesojas Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē (LELBP) arhibīskaps Kārlis Žols – cilvēks, kurš ikdienā dzīvo starp valstīm, cilvēkiem un ļoti atšķirīgām realitātēm. No draudzēm Austrālijā līdz kara tuvumam Ukrainā un sarunām Latvijā – viņa pieredze ļauj ieraudzīt pasauli plašāk. Tieši šajā plašumā izskan viena doma, kas paliek: mēs nekad neesam bijuši tik savienoti – un tik vientuļi.
Arhibīskapa darbs nozīmē kustību – ne tikai ģeogrāfisku, bet arī iekšēju. Viņš ir tas, kurš mēģina savienot izkliedētu kopienu vienā veselumā, pat ja tā atrodas dažādos kontinentos. “Uzdevums ir turēt kopā to lielo kuģi, kas ir baznīca,” saka Žols. Šī vienotība nav teorētiska – tā prasa klātbūtni, sarunas un attiecības. Tāpēc viņš uzsver: “Fiziskā klātbūtne ir ne ar ko citu neaizvietojama.”
Arī baznīcu attiecībās šī doma kļūst centrāla. Atšķirības starp Latviju un pasaules luterāņu kopienām ir reālas – tās skar gan struktūru, gan vērtības. Taču Žols apzināti neļauj tām kļūt par šķērsli dialogam: “Ir lietas, kas mūs atšķir, bet mēs mēģinām atrast kopsaucējus.” Šī nav viegla pozīcija, bet tā atklāj viņa domāšanas veidu – meklēt vienojošo pat tur, kur vieglāk būtu uzsvērt pretējo.
Šāds skatījums nav radies nejauši. Uz teoloģiju Žolu aizveda personiska pieredze – sastapšanās ar dzīvu ticību, klausoties mācītāju Juri Rubeni. Tas nebija teorētisks lēmums, bet sajūta, ka šajā vidē ir dziļums un jēga. No tā izauga ceļš, kas vedis cauri dažādām draudzēm Latvijā, darbam slimnīcā un vēlāk – plašākā, starptautiskā kalpošanā.
Šo iekšējo pasauli papildina arī mūzika. Trompete Žolam nav tikai instruments – tā ir veids, kā izteikt to, ko grūti pateikt vārdos. Viņš runā par tās spēju būt gan skaļai un spēcīgai, gan maigai un dvēseliskai – tieši tāpat kā cilvēks pats. Varbūt tāpēc mūzika viņa stāstā neizklausās kā hobijs, bet kā paralēla valoda, kas atklāj viņa personību citā līmenī.
Un tad ir Ukraina – vieta, kur teorijas beidzas un sākas realitāte. Žols tur bijis vairākkārt, redzējis karavīrus, palīdzējis un piedzīvojis situācijas, kuras nav iespējams līdz galam izstāstīt. “Tur jebkurā brīdī, jebkurā vietā var nokrist spridzeklis,” viņš saka. Taču līdzās šai spriedzei viņš redz arī ko citu – cilvēku spēju turēties: “Ticības un gribas spēks tur reāli liek notikt brīnumam.” Pēc šādas pieredzes, viņš atzīst, “tu nevari vairāk būt nodalīts no tā, kas tur notiek”.
Atgriežoties Latvijā, kontrasts ir jūtams. Šeit nav sirēnu un sprādzienu, bet ir cita problēma – klusāka, grūtāk pamanāma. “Cilvēki ir šausmīgi attālinājušies no normālas komunikācijas,” saka Žols. Viņš runā par sabiedrību, kurā cilvēki arvien biežāk sarunājas caur ekrāniem, nevis viens ar otru. Un šajā vietā izskan doma, kas precīzi raksturo laikmetu: “Mēs esam tik savienoti, bet vienlaikus vientuļi.”
Šis paradokss, viņaprāt, ir viens no lielākajiem mūsdienu izaicinājumiem. Tehnoloģijas dod iespējas, bet tās arī atņem kaut ko būtisku – dzīvu kontaktu. Rezultātā rodas sajūta, ka viss ir pieejams, bet trūkst tuvuma. Šī plaisa starp savienojamību un vientulību kļūst par fonu daudzām problēmām, par kurām bieži runājam tikai sekās, nevis cēloņos.
Tomēr Žols nepaliek pesimistisks, atzīstot, ka pasaule ir sarežģīta un bieži pretrunīga: “Viss iet uz labu, bet ceļš var būt šausmīgs.” Tajā pašā laikā viņš uzsver, ka pārmaiņas nesākas lielās sistēmās, bet konkrētos cilvēkos – dažkārt pietiek ar vienu vai diviem, lai kaut kas mainītos.
Pilnu raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi” klausies un skaties ierakstā!
