Raidījumā “Pietura vecākiem” “Centra ZIN” vecāku izglītības programmas trenere Inga Oliņa un Georgs Rubenis analizē kādas mammas iesūtītu situāciju: viņas 12 gadus vecais dēls izvairās no pienākumiem, aizmirst iesākto un bez vecāku klātbūtnes faktiski neko neizdara. Jautājums, ko uzdod mamma, ir vienkāršs, bet smags – kad viņš beidzot kļūs patstāvīgs?
“Bez vecāku klātbūtnes dēls neko nedara un nekas nenotiek,” situāciju ieskicē Rubenis, uzreiz noformulējot arī centrālo spriedzi: “Kad viņš beidzot kļūs patstāvīgs?” Rubenis iedod arī vārdos to, ko daudzi vecāki klusībā domā, pat pievienojot ironisku, bet trāpīgu bažu: “Kāds viņš ir 12 gados, tāds viņš būs 24?” – jautājums, kas liek domāt par nākotni jau šodien.
Tomēr Oliņa šo situāciju noliek citā gaismā – nevis kā slinkumu vai nevēlēšanos, bet kā attīstības realitāti. “12 gados bērns šajā ziņā nav slinks – viņa prefrontālā garoza šobrīd tiek pārbūvēta,” viņa skaidro. Citiem vārdiem – tas, kas vecākiem šķiet kā negribēšana, bieži vien ir nespēja, jo prasmes plānot, organizēt un pabeigt vēl tikai veidojas. Tāpēc cerēt uz pēkšņu disciplīnas uzrāvienu, kā viņa saka, “ir diezgan utopiska” ideja.
Te parādās būtiskā izvēle, kas nosaka visu turpmāko. “Kas vecākam ir svarīgāk – saglabāt attiecības vai sakārtot istabu?” jautā Oliņa. Viņas ieskatā pārāk liela fokusēšanās uz rezultātu – sakārtotu somu, izdarītiem darbiem – var nemanāmi graut attiecības, jo bērns sāk piedzīvot nevis atbalstu, bet pastāvīgu kontroli un kritiku.
Tieši kontrole ir tas punkts, kur vecāki bieži iekrīt slazdā. “Ja mamma ir modinātājs, kalendārs un somas pārbaudītājs, dēlam nav iemesla to darīt pašam,” saka Oliņa. Jo vairāk vecāks dara bērna vietā vai viņa vietā domā, jo mazāk bērnam rodas nepieciešamība attīstīt šīs prasmes pašam – un aplis turpina griezties.
Ko darīt citādi? Pirmkārt, apzināti samazināt kontroli – nevis uzreiz visā, bet izvēloties vienu vai divus konkrētus pienākumus, par kuriem bērns pats uzņemas atbildību. Otrkārt, ļaut piedzīvot sekas – ja sporta soma paliek mājās, tas kļūst par pieredzi, nevis vecāku kļūdu. Treškārt, meklēt praktiskus risinājumus kopā ar bērnu: atgādinājumi telefonā, saraksti redzamā vietā, vienkāršas sistēmas, kas palīdz atcerēties. Visbeidzot – sarunāties, nevis pārmest: kas tev palīdzētu to izdarīt pašam?
“Noņemiet spriedzi no šīs atbildības idejas,” aicina Oliņa, uzsverot, ka patstāvība neveidojas caur spiedienu, bet caur pakāpenisku pieredzi. “Var pajautāt – kādu atgādinājumu tev ielikt telefonā, lai tev būtu vieglāk?” viņa piedāvā kā vienkāršu, bet efektīvu pieeju, kas bērnu iesaista, nevis kontrolē.
Noslēgumā Rubenis šo situāciju ierauga plašākā kontekstā, uzsverot, ka “šī tēma sasaucas ar bērnu un jauniešu motivāciju kopumā.” Tur arī slēpjas galvenā atbilde: patstāvība nerodas no pastāvīgas pieskatīšanas – tā veidojas brīdī, kad bērnam beidzot ir iespēja mēģināt, kļūdīties un pamazām iemācīties darīt pašam.
